Par braukšanu

Winterra
Ārprāc!!!
Ui, kā šitiem visiem vajadzēja foto radarus.
Es taču, tāpēc saku, ka savā mazpilsētā pie pārtikas veikala gribēju tikt pāri ceļam, bet tur mašīnas nesās ne jau ar 70 km/h, bet uz kādiem 130 vismaz. Un viņdien mani gandrīz nobrauca. Es vēl tagad nesaprotu, kur tas džips tur gadījās, jo vairākas reizes vienmēr paskatos, lai pārietu ielu. Un Rīgā arī.
Tas ir drausmīgi, cik visi ir stresaini!!!:-(

Autore atgādina vai nu mazu meiteni vai trolli.
Par tēmu- Kad mācījos braukt, domāju, ka būšu nereāli laba autovadītāja. :D Realitāte ir tāda, ka es baigā zaķpastala esmu- tumsā bail nepatīk, bail. Apdzīt nevienu nesteidzos, jo bail, ka kāds pēkšņi pretī nāks. Piekrītu, ka braukšana ir kā terapija- skaļa mūzika, liels ātrums... ah...

kad skolā mācījos braukt, tad tā patika un tā interesēja, un viss likās tik kļova. tagad, kad 6 gadus vēlāk pēc visas pauzes piespiedu kārtā darbā jābrauc, tā lūdzos, ka tik mazāk būtu jābrauc. bail un neesmu pārliecināta, līdz ar to arī nepatīk.

Pēc CDSS eksāmena nokārtošanas praktiski uzreiz sanāca sākt braukāt ikdienā. Tāpēc arī diezgan ātri tiku vaļā no tās nedrošības sajūtas.