Sāku 16 gados, pa starpu uz ~1. gadu atmetu. Kopā sanāk 8 nosmēķēti gadi. Pēdējos gados +/- paciņa dienā.
Motivācija.. man vienkārši bija morāli un fiziski grūti. Patstāvīgs nogurums, depresijas, galvas sāpes, slinkums, mūžīgi aizlikts deguns, mūžīgi salst, nogurusi un pelēka seja, smirdīgi mati un drēbes..es te varētu turpināt un turpināt. No rīta kā atvēru acis, tā cigarete mutē, vakarā pirms iemigšanas - atkal cigarete, varbūt pat divas, lai varētu iemigt. Visur man bija cigaretes, cigaretes, cigaretes. Man tas reāli riebās, bet nebija spēka (?) to visu izbeigt.
Vairākas reizes mēģināju atmest un šoreiz esmu pārliecināta, ka vairs ni-ni. Vienkārši pieriebās, apnika, tam nav jēgas. Iepriekšējās atmešanas nāca par labu, jo šajā reizē es jau zināju ar ko jārēķinās, arī zināju kā vieglāk to izdarīt un pārciest. Nu kaut vai, piemēram, es zināju, ka nevaru mest nost vakarā, man tas obligāti jādara no rīta pēc divām izpīpētām, trakajos brīžos jādzer auksts ūdens un vispār vismaz 2l jāizdzer obligāti, un taml.
Īsāk sakot - gatavojos es ilgi, telefonā 3 aplikācijas, FB atbalsta grupa :D Un goda vārds, tas nav nemaz tik grūti! (l)
Mana tagadējā statistika - 25. dienas, nauda ieekonomēta - 56.35, neizsmēķētas 363.57 cigaretes! 8-)
Un nopietni, vairs nemūžam es tam draņķim nepieķeršos. Nemūžam.
/cosmo meičas šim ir liecinieces. sasper mani jods, ja nenoturēšos :D/