Ir daži vārdi, kas neliekas skanīgi (Ilona, piemēram). Savs vārds man arī ne visai patīk. Vienu brīdi baigi nepatika, tagad jau sāk lēnām iepatikties.
Bet ja reiz te runa par vārdiem, izteikšu savu "sāpi" vārdu izvēles sakarā, ņemot vērā to, ka tikko savam bēbītim meklējām vārdu.
Kas mūs ar vīru baigi izbrīnīja un nošokēja - cik aizspriedumaini ir cilvēki. Tie visi "manu kazu / suni / zirgu tā sauca" - tādi tipiski pagalmā sēdētāju - tantīšu spriedelējumi. Sākumā, kad apspriedām vārdu Rasa - izrādījās, ka visai Latvijai tā sauc govis. :-D Kad ielikām ļoti retu un lielākajai daļai nedzirdētu vārdu, sākas citas problēmas. Kad vīramāte ko tādu pasaka, tad vēl saprotams, jo padzīvojušiem cilvēkiem lielākas klemmes uz lietām, bet kad jauni cilvēki runā šādās kategorijās, tad top skaidrs, kuri no manas paaudzes cilvēkiem nomainīs tagadējās tantiņas - žagatas, kas šausminās par katru lietu, kas drusciņ atšķirīga no iestaigātā ceļa.
Man vienmēr ir šķitis feini, ka cilvēki izvairās likt tos vārdus, kas katram otrajam tikai tāpēc, lai ietilptu aitu bara gaumē. Un man šķiet feini, ka cilvēki nedomā "ko padomās citi" kategorijās. Man šķiet, ka ja Tev ir gana drosmes ielikt retu un oriģinālu vārdu, tad Tu noteikti neesi tas vecāks, kurš izaudzinās tādu bērnu, kurš trīc par to, ko par viņu padomā vienaudži un ar kādiem vārdiem viņa vārds rīmējas apkārtējai pasaulei. Sava ceļa gājējam ir jābūt savam - īpašam vārdam. Kā indiāņiem (l)
(es nerunāju par vārdiem kā Gonoreja, utt, kas tiešā veidā (nevis atskaņās) atspoguļo slimības nosaukumu)