Ģimeni neizvēlas, tā saka, bet man ir pagrūti pieņemt savu vecmammu un vecvecmammu. Kāpēc? Jo viņas abas jau dienā kad es piedzimu (kā man atstāstīja otra vecmamma) izteicās, ka labāk būtu, ja es tāda maziņa nomirtu. Otra lieta ir tā, ka viņas ir raganas. Un ne jau tādas mīļās, labās kā filmā "Praktiskā maģija", bet savā laikā citiem dzīves čakarējušas. Es vienkārši nesaprotu.. Par sevi paklusēšu, bet viņām bija spējas un zināšanas. Ko viņas savos labākajos dzīves gados darīja? (jaunībā un līdz vecumdienām) viena zināja kā otru kapā novest (vismaz to mēģināt) vai uzsūtīt kādu slimību un citas neiedomājamas lietas, otra ir izmētājusies pa pusi Latvijas. Cik pilsētu, tik veču - atvīlusi vīriešus, jaukusi citiem attiecības..
...
Rezultāts? Abām nav nekādas veselības, vecvecmamma ir jau pusparalizēta un viņu apkopj viens no viņas bērniem. Bet vecmamma vēl strādā, bet piebāž mammai galvu ar muļķībām. Es sev galvā esmu ieņēmusi domu un ticu tam, ka cilvēks var mainīt savu likteni, veidot savu dzīvi labāku rēķinoties ar citiem cilvēkiem (kā otram darīsi, tā pašam būs). Un tomēr mani nepamet sajūta, ka visas manas veselības problēmas ir kā karma (kam es tā kā ticu) par to abu dzīves maitātāju grēkiem. Pie tam, kad kāds paprasa no kurienes mani radi nāk, par viņām es nemaz stāstīt nedrīkstu, vienmēr jāmelo, citādi būs jādzird tādi vārdi kā "Tad viņa ir tā vecā, kas tam tur to izdarīja utt.." vai "Ak tā ir tā, kura puspagasta gultās gulējusi".
...
Ģimene ir ģimene, bet es nevaru pieņemt cilvēkus, kuri ne manu dzīvību ir pieņēmuši (nu re, es piedzimu, kas tur tāds??), ne ka citiem dzīves samaitājušas. Abas tagad vecas un tikai vecuma dēļ vēl sarunātos, jo ir grūti vecam un slimam cilvēkam savā vientulībā. Nezinu, vai ir pareizi nelikties par viņām ne zinis. Bet atkal kontaktu veidot bail, jo liekas, ka sāks jaukties manā dzīvē un ar saviem pesteļiem visu izbojās. Kā lai pieņem to ģimenes daļu, kas ir tik maz laba darījusi un tik daudz ļauna? :-|
253
