Pāridarījumi

Kad biju jauna, pati biju tā, kas citus apcēla. Varbūt ārpus mājas izrādīju to, ko nevarēju izrādīt mājās - no tēta baidījos, māsai arī patika par mani pazoboties, un viņai es nekad dzīvē neesmu mācējusi atbildēt tā, lai noliktu pie vietas. :-D Neviens nemācēja. Tad, pavadot vasaras laukos kopā ar viņu un brālēnu, praktiski vienmēr bija tā, ka viņa ar brālēnu ir pret mani, vai viņa ar mani ir pret brālēnu (visbiežāk viņi bija pret mani). Laikam jau bijām viegli ietekmējami, un tā kā nevēlējāmies būt tā, kuru apceļ, lomā, tad atbalstījām viņu. RETU reizi mēs ar brālēnu bijām pret viņu. Ne uz vienu neturu ļaunu prātu, viņi man foršākie. (l) Skolas laikā gan pa brīžiem karma nospēlēja, un viss nāca atpakaļ. Vidusskolas laikā vispār nemācēju ne ar vienu nodibināt tādu labu draudzību, varbūt tas arī tāpēc, ka visu vidusskolas laiku biju attiecībās, un man pašai nevienu nevajadzēja. Lieki teikt, ka, aizbraucot uz dzimto pilsētu, nav praktiski neviena, ar ko iziet pastaigāties vai aiziet uz klubu. :-D
Par tām MAXIMAS botēm vai vēl nez ko. Par laimi nemācījos ģimnāzijā, tur varbūt izteiktāk būtu tā apsmiešana drēbju dēļ. Jā, bija tā, ka tie, kam firmas drēbes, kas brauc iepirkties uz Rīgu, jutās stilīgāki, svarīgāki un pašpārliecinātāki, bet kaut kā neatminos, ka kāds būtu apsmiets par pretēju situāciju. Tieši otrādi - bija meitenes, kas māceja atrast kaut ko labu humpalās, un bez maz vai ar lepnumu to atklāja, kad viņām tika jautāts, kur viņa tik skaistu jaciņu vai vēl kaut ko dabūjusi. :-)
Tagad gan nesaprotu to "blatošanu" ar iepirkšanos Rīgā. Tāpāt lielākā daļa noteikti iepirkās t/c lētajos veikaliņos. Es pati bieži vien, īpaši apavus, pērku savā dzimtajā pilsētā, jo tur var atrast foršas lietas (pakaļdarinājumus tam, kas skaitās trendīgs) par mazām naudiņām. (l)
Lielās MAXIMAS un RIMI, JYSK utt. arī patīk, ņemot vērā, ka esmu "pasista" uz kediņām.
Aizvainojuma ne uz viena nav. Esmu tāds cilvēks, kas visu ātri aizmirst. :-)

Lai kāds tiktu apsmiets par apaviem vai skolas somām - nekad!... Tādā ziņā man žēl mūsdienu jauniešus...

Īsti nesaprotu, par ko žēlot tos mūsdienu jauniešus, jo arī viņi lielākoties neapsmej tādu iemeslu dēļ. Pati vēl mācos vidusskolā (11. klase), esmu mainījusi vairākas skolas un nevienā klases kolektīvā neesmu pieredzējusi to, ka kādu apsmietu lētāku un vienkāršāku drēbju, apavu, somu vai citu lietu dēļ.
Jā, sākumskolā klasē apsmēja vienu meiteni, kas nāca no nelabvēlīgas ģimenes, tāpēc tur bija pilns komplekts - nelaba smarža, nevīžība, drēbes ļoti vecas - bet tie bija mazi, 8 gadīgi bērni, un nav brīnums, ka viņi vēl nebija iemācījušies adekvāti reaģēt un izprast, ka citiem veicas mazāk (tagad, starpcitu, tai meitenei viss ir kārtībā - izrāvās no savas ģimenes, nomainīja pilsētu un ir izaugusi par ļoti normālu cilvēku).
Pamatskolā praktiski visos kolektīvos, kuros es pabiju, tie "krutākie" zobojās par pārējiem, bet kā jau teicu, praktiski nekad tas nebija konkrētu materiālu lietu dēļ. Paņirgājās par meitenēm, kuras kosmētiku pārāk nemākulīgi uzlikušas, par kādu, kas galīgi neveiksmīgi saskaņojis savus apģērba gabalus vai arī par tiem, kuriem nepadevās veiksmīgi stundas laikā noformulēt savu sakāmo, bet tas nebija ne drausmīgi nežēlīgi, ne ļauni.
Un vidusskola ir nedaudz cits līmenis, šeit jau sākas tas posms, kad aprunā tikai aiz muguras, atklāti neviens neņirgājas. Bet arī tas lielākoties nenotiek materiālu iemeslu dēļ.
Varbūt man pārsteidzoši noveicās ar visiem kolektīviem, kuros mācījos, bet šaubos, drīzāk tas vienkārši ir muļķīgs stereotips, ka mūsdienās jaunieši ir ļaunāki, riebīgāki un redz tikai naudu.

Ir interesanti pārskatīt kā sociālā dinamika skolās ir mainījusies gadu gaitā. Ja vēl 2000s gadu sākumā vēl bija jūtama 90. gadu atbalsis, vecāko skolēnu regulāro strelku formā, jaunāko bērnu apcelšanā, ja gadījās būt nepareizajā vietā un laikā, kā arī biežiem incidentiem ar miesasbojājumiem, tad ap viduskolas vidus periodu (circa 2010/2011) šīs parādības bija praktiski vairs neeksistējošas. Līdzīgi arī, kad sāku mācīties, 80% no visiem smēķētājiem bija puiši, bet pabeidzot proporcija bija gandrīz pilnīgi apgriezta.
Jā, skolā mani apcēla, kas sākās ap kādu 3. klasi, iespējams, jo nečupojos ar vajadzīgajiem klasesbiedriem, biju "nestilīgs", tad pāris esošie draugi nodeva un to tajā vecumā uztvēru samērā nopietni. Ātri kļuvu par outsaideri, un pats nolēmu praktiski dzīvot savā nodabā. Protams, ar to nāca neiesaistīšanās kopīgos pasākumos, sporta spēlēs, utt. Biju diezgan nesociāls, uztvēru apcelšanu kā diezgan dziļu disrespektu, domājot ka viņi to darīja ar labu sevis apziņu. Tikai vēlāk apjautu, ka tas bija tikai pieņēmums un ka bērni vienkārši nedomāja līdzi tam ko darīja un teica. Arī īpaši nekad stingri par sevi nepastāvēju nopietnākās konfliktsituācijās, jo bailes no sevis viena nostādīšanas pret grupu. Pilnībā izvairījos no fiziskām izrēķināšanām, nekad nebiju nevienā kautiņā. Tomēr klasē bija viens kalsns un īss zēns, kurš bija samērā... ekscentrisks. Ja atradās kāds bariņš, kurš meklēja par kādu ieņirgt, tad ļoti bieži virzīja uzmanību uz sevi. Mazajās klasītēs, iespējams negodīgi apcelts, bet pamatskolā bieži vien pats bija iniciators, uzvedās ļoti pasisti, kas izsauca patstāvīgu apsmieklu. Tad ap 7. klasi tāda regulāra bērnišķīga apcelšana aprima, kādu laiku mēģināju socializēties, spēlēt futeni, utt. ar esošajiem klasesbiedriem, bet pēc kādiem gadiem 2-3 sapratu, ka man pat nemaz īsti nepatika viņu sabiedrība, kompetatīvās sporta spēles man nebija aizraujošas, un pats biju samērā slikts spēlētājs, interešu kopīgu ļoti maz, ja tādu bija vispār. Tādēļ arī vēlāk nebiju daļa no nevienas studentu kliķes vai loka, ja par mani aiz muguras ko teica, biju pilnīgi ignorants par to un neinteresēja. Protams vidusskolā tādu iedalījumu vismaz virspusēji vairs nebija.

Panthine
Mums učene stāstīja skolā vienu gadījumu no citas skolas, kur viens skolnieks iztaisīja pašnāvību dēļ apaviem, jo par tiem regulāri klasē smējās.
Bet, tā nebija mana skola, bet kaut kur no citas skolas, bet tik nosaukumu aizmirsu.

Man arī bija lielas krūtis.
tagad atcerējos.
Izmērs kaut kur 70A.

Nu tiešām painteresējies ko nozīmē tie cipariņi un cik lielas ir A izmēra krūtis.

Man arī bija lielas krūtis.
tagad atcerējos.
Izmērs kaut kur 70A.

Nu tiešām painteresējies ko nozīmē tie cipariņi un cik lielas ir A izmēra krūtis.

Kad atvēru šo diskusiju, sapratu, ka diez vai visi dalīsies savā pieredzē bez savstarpējiem apvainojumiem, jo, kā esmu pamanījusi, šāda veida tēmās vienmēr izskan viedoklis, ka cilvēks, kurš tiek pazemots un/vai apsmiets, pats vien pie tā ir vainīgs. Taču laikam retais aizdomājas par to, ka ne visi cilvēki ir vienādi - visi nebūs pietiekami komunikabli, atraisīti. Citi gluži vienkārši nevēlēsies sekot baram.
Tad nu nolēmu atskatīties uz savu skolas laiku un aizdomājos par to, ka tas, ka kāds cilvēks tiek apsmiets vai pazemots, ne vienmēr pierāda paša cilvēka vainu. Kā piemēru varu minēt sevi. Pamatskolā biju neinteresantais bērns - nesmēķēju, neapmeklēju skolas diskotēkas, tāpēc tā vietā ar labāko draudzeni pēc stundām devos dažādās garās pastaigās. Daudz lasīju un, šķiet, ik dienas biju vietējās bibliotēkas apmeklētāju rindās. Mani interesēja māksla. Sāku klausīties alternatīvo mūziku un metālu. 8.klases sākumā mainīju ģērbšanās stilu. Tas viss noveda pie pazemošanas, pie apvainojumiem, pie reālas fiziskas iespaidošanas, pie tā, ka uz ielas tiku sasista, jo (citēju): "melnajiem (domāta apģērba krāsa) nav vieta starp normālajiem", "tu vienmēr esi ar savu draudzeni, jo tu esi lezbe" utt.utjp.
Jāsaka gan, ka tad, kad pamatskolas pēdējā klasē tieši klases dēļ mainīju skolu un uzsāku skolas gaitas vakarskolā, tādi starpgadījumi vairs nebija jāpiedzīvo. Es ātri iejutos klases vidē, mani pieņēma klasesbiedri, es pieņēmu viņus un jau nedēļas beigās visi kopā gājām no skolas mājās, jo man apkārt bija dažādu izglītības līmeņu un vecuma cilvēki, kurus neinteresēja otra ģērbšanās stils vai brīvā laika pavadīšanas veids. Tas bija labākais laiks manā mūžā, kuru atceros ar patiesu smaidu sejā.
Tas, ka pusaudži ir nežēlīgi, ir fakts, jo to, kurš nespēs iejusties populāro bariņā vai nemācēs pastāvēt par savu viedokli, ātri vien padarīs par klases melno avi. Un tas, ka šādos gadījumos vienmēr ir vainīgs tas, kuru apsmej, ir totālākās muļķības, jo apsmiešanai un fiziskai/emocionālai iespaidošanai NAV nekāda attaisnojuma, neatkarīgi no tā, kāds ir cilvēks, kas viņam ir mugurā vai kas skan viņa mūzikas atskaņotājā!

Esmu bijusi abas frontes. Gan ta kas darija pari citiem gan ari tiku apsmieta. Man likas divaini ka agrak kad biju apaliga mani par nenormali resnu apsauka 100kg smaga meitene ar kuru muzam bijam ragos. Kad tieveju tad vina atceros vieu izteicienu tavaaa vaginaa siksparni dzivo neviens tadu tizlam kajam nedrastu...un vel sadas tadas frazes. Si visvairak atminaa palikusi:-D

Skolas disenes ar seviski neapmekleju, jo pa lielam pirmkart kad biju parak jauna 6 vai 7klase negribeja laist. Pec tam vienkarsi muzika ka tada nesaistija. Mani apsmeja delj ta ka klausijos led zeppelin un pink floyd kamer citiem aktuali bija mtv muzika. Es biju draudziga pret tiem kuri bija labi pret mani , bet protams gadijies ir visadi.

Ophelie tiešām pēc saviem komentāriem liecies viena no sakarīgākajām šajā forumā. Liels + tevis rakstītajam šajā tēmā!

es vienīgo atceros, ka man sporta stundā zēni ņirdza par mani, jo man redz sveķi tekot :D nu tāpēc, ka man tāds uzvārds, tad es raudāju :D

Un tas, ka šādos gadījumos vienmēr ir vainīgs tas, kuru apsmej, ir totālākās muļķības, jo apsmiešanai un fiziskai/emocionālai iespaidošanai NAV nekāda attaisnojuma, neatkarīgi no tā, kāds ir cilvēks, kas viņam ir mugurā vai kas skan viņa mūzikas atskaņotājā!

Ophelia, patiesi vārdi. Ir cilvēki, kuri guļas zem autobusa aiz prieka vai tēlo muļķus, bet pamatskolā tomēr pamanāms ir, ka tarakāni ir otrajai pusei, kas apsmej. Manuprāt, cilvēkam iekšā ir liela mistkaste, kas jāiztīra un tāpēc ir jānoliek kāds zemāk ar paša roku, lai vismaz parādītu.
Šajā diskusījā arī var pamanīt izskaidrojumu daudziem naidīgajiem komentāriem citās diskusījās.

Skolā biju neitrāla,nemēdzu kādu apcelt,tikai tādēļ,ka klases lielākā daļa tā darija. Visādās avantūrās neiesaistijos.Neredzēju tam jēgu. Bet ,ko labi ieveroju, savā klasē, tie populārie ,ja kādu apcēla, un gadijas,ka pēkšņi apcēla, to populāro,tad uzreiz tas līda pie tiem kurus pats pirms tam apcēla. Tas man likās,vēl nožēlojamāk, jo pēc tam jau atkal apcēla tos .:-|

Atceros, ka vienreiz gadījās manā klasē literatūras stundā bija kaut kas jāizdomā, kāds stāstiņš.
Bija kaut kāds grupu darbs.
Populārie bija vienā grupā.
Un tad vienreiz viņi apsmēja klases līderi, kurš visus apsmēja.
Un šim nereāli sarkana seja palika no dusmām!!!
Cik tas bija smieklīgi!!!
:-D:-D:-D

Man nekādas traumiņas nav palikušas no skolas laikiem, ko es samanu šeit dažos cosmo personāžos, bet nu - tas tagad palīdz labāk jūs saprast. ;)
Man šķiet, ka sapratos ar visiem puslīdz, protams, gadījās kaut kādas situācijas pamatskolā, meiteņu intrigas, kad vajadzēja pastāvēt par sevi, kā jebkuram. Te tās bija, te nebija, man laikam pat liekas normāli starp bērniem, kas vēl mācās dzīvot, veidot attiecības, iekļauties sabiedrībā.
Nekad neesmu atmaksājusi ar ļaunu, bet gan ar vienaldzību un nenolaišanos līdz attiecīgajam līmenim. Tādu pozīciju arī ieturu līdz šim un esmu atzinusi par labu esam.

Salauzta sirds (l)