Sveikas! :-) ... nekad dzīvē nedomāju, ka nonākšu pie tādas situācijas. Ar puisi esam pazīstami vairāk kā gadu, bet tā tuvāk kontaktējamies jau vairāk kā pusgadu... un nu jau man šķiet, ka esmu ļoti pieķērusies un nespēju iztēloties savu dzīvi bez viņa. Mums abiem nav otrās pusītes.. un es jau no sākta gala sapratu, ka pret viņu jūtu kko vairāk un no viņa arī to jutu, bet līdz es uzzināju, ka viņš pret daudzām esot "jauks", bet teica, ka es viņam esot ļoti svarīga.. un tā nēparprotamā greizsirdība no viņa puses:-D līdz pēc vienas ballītes mana draudzene viņam pateica, kas tā par attieksmi.. šis man sāka teikt, ka es neko nenovērtējot, ka viņš draudzibas vārdā tik daudz ko dara utt :-D es nenoturējos un pateicu, ka viņš man patīk... Viņš teica, ka esot to jau zinājis, bet viņš nevēloties būt nekas vairāk, lai es vienkārši to zinot, jo attiecības sačakarēs draudzību un kāpēc es ātrāk neesot pajautājusi. Un, ka agri vai vēlu salektos un šobrīd esot labākais variants. Pārdzivoju smagi... kādu laiciņu nekontaktējamies, bet viss iegājis vecajās sliedēs. Vienu dienu viņš mani nosauca par iespējams labāko draugu.. un tad vēk nesen bija teksts, ka uz mūžu mūžiem būšot man draugs kurš man vienmēr būs pieejams.... Tajā pašā laikā starp mums ir dzirkstele un kkas vairāk kā "just friends"... vai nu pārtraukt kontaktu vispār, jo es to nespēju, bet viņš uzstājigi ar mani kontaktējas un man nav kur sprukt. Esmu mēģinājusi kontaktēties ar citiem puišiem, bet visu laiku domas atgriežas pie viņa... Kādai ir bijusi tāda pieredze?
Jo no viņa nāk pretrunīga attieksme, kas nav tikai Just Friends līmenī.. Neesam mēs abi vairs mazi bērni, bet es nevaru izturēt... ar katru brīdi vairāk. Mēģināt ar viņu par to runāt? Vai uzmest un dzīvot tālāk, par ko es pārdzīvošu (par spīti tam, ka viņš man ir ļoti svarīgs) un tad kā dzīve rādīs, tā būs? Jo domas man traucē iepazīt tuvāk citus cilvēkus...:-/