Bērns un planšetdatori, mobilie telefoni.

Man pašai bērni vēl nav, bet es domāju, ka noteikti ir jāierobežo bērnam pieeja šīm lietām. Vismaz es tā plānoju darīt. Man nešķiet normāli tas, cik daudz bērni mūsdienās stundām vakaros un brīvdienās pavada pie datora un telefona.
Bet es uzskatu , ka bieži vien tas ir ļoti atkarīgs arī no vecāku piemēra. Ja vecāki paši vakaros sēž stundām pie datora un telefona, ir tikai loģiski, ka bērns to pārņems. Ja tēvs brīvdienās neko citu negrib redzēt, kā dīvānu, TV un alu, tad ko viņš ar to parāda bērnam?
Zinu, ka mēs ar vīru tadā ziņā būsim labi vecāki, spēlēsimies ar bērniem, veltīsim nedalītu uzmanību gan vakaros , gan brīvdienās, un kā līdz šim, turpināsim atpūsties aktīvi kopā nu jau ar bērniem, izbrauksim kaut kur pie dabas, sportosim utt.
Vēl jau protams, bērni pārņem daudz ko arī skolās un bērnudārzos, bet tad tāpat , manuprāt, vecākiem jāierobežo tā vēlme sēdēt pie tā datora/ telefona un jācenšas bērnam parādīt, ka laiku var pavadīt daudz interesantāk un lietderīgāk.

Man gan nav bērnu un es nezinu ko domāšu tajā brīdī, kad būs, taču tagad varu droši pateikt, ka mani fascinē mūsdienās tā bērnu audzināšana ar visiem tiem gadžetiem.
Es ļoti gribētu, lai mans bērns izaug tādā vidē kā es, jo tikai tad var īsti novērtēt mantu patieso vērtību. Gribu, lai spēlējas smilšu kastē ar dubļiem līdz elkoņiem. Tā ir īsta bērnība. Jo var redzēt cik ļoti tagad sūdzās vecāki par saviem tīņu bērniem, kuri to vien dara kā ekrānā skatās.

Zinu puisīti, kurš savos 4 gados lāga nerunā.. Toties ar datoru prot ļoti labi rīkoties. Viņu jau no autiņiem radināja pie datora. Kad ir vēlme, pats aiziet, ieslēdz un spēlē spēlītes. Cik zinu, viņš tik pa dārziņu un mājām vien dzīvojas, ārā spēlēties lāga neiet, arī lāga nerunā, vispār ļoti nekomunikabls bērns, cilvēkos viņam nepatīk. Vecāki ir panākuši to, ka bērnam bērnība iet secen. Paši priecājās, ka ir dikti gudrs, ka prot rīkoties ar datoru. Es gan tā neuzskatu, man tā bērna žēl, situācija kopumā ir nožēlojama. Uzskatu, ka ne ātrāk par 5 gadiem drīkst dot.

Mana lieto planšeti no aptuveni 2g vecuma, bet ne katru dienu un ne tā, ka pati tur kaut ko var darīt. Pārsvarā, ja kaut kur braucam ilgāku laiku, tad var 30min paskatīties kādu filmiņu vai paspēlēt savas spēles (mašīnu vai Lego aplikācijas, piemēram). Reizēm paspēlē klavieres planšetē vai mācās burtiņus. Lumosity Kids ir forša aplikācija, man pašai patīk. :D Mums nekādu strīdu vai īpašo noteikumu, lai planšeti lietotu nav, tā nav balva par labu uzvedību vai nomierināšanas līdzeklis.. Tieši tāda pati izklaide kā citas, ja tiek lietota apdomīgi, manuprāt.
Tagad, šķiet, planšeti nav ņēmusi kādu nedēļu...

Piekrītu kampanellas viedoklim, vecāki ir izcils piemērs... cik daudziem mājās ir ieslēgts TV visu laiku, telefons blakus pusdienu šķīvim un dators klēpī, sēžot dīvānā? :-|

Pievienojos viedokļiem. Bērnu man arī nav, bet ir brīži kad aizdomājos par to, kad būs bērns man. Nevēlos ,lai bērns caurām dienām sēž un truli lūr ekrānā. Skumji noskatīties uz tām ģimenēm kurām jau ir bērni un viņi sēž pie planšetdatora ,skatās multeniti un nedod dievs uzkārsies vai izlādējas planšetdators, tad sāk tā raudāt kā visa dzīve atņemta. Pierunāt bērnu iet vannā vai paēst panāk tikai tad ja apsola multeniti . :-(

Mana meita TV sāka skatīties ap gada vecumu, jo mēs ejam uz mūzikas nodarbībām un tad ļāvu viņai dažas dziesmiņas noskatīties uz lielā ekrāna caur Youtube, bet tas bija tik reti. Gandrīz visu vasaru bijām prom, TV nebija laika. Šobrīd viņa prasa dziesmiņas, tad no rītiem uz brīdi ieslēdzu viņas dziesmas, vai nu kopā vai nu viņa viena man dzied un dejo. Planšeti ģimenē vairs nelietojam, ne es, ne vīrs, stāv neizmantota, telefonu meita zin, ka nē un arī neļaušu. Kā man acu ārste teica, labāk tad ļaut skatīties TV, nekā mazajos ekrānos - planšetes un telefoni, tā ir liela spriedze acīm un var izraisīt šķielēšanu. Vienīgais sāku apsvērt iegādāties mašīnā planšetes turētāju un ļaut skatīties pa ceļam, jo viņai baaaaigi nepatīk braukt ar mašīnu, bet par cik mēs reizi nedēļā braucam izbraucienos, tad bieži sanāk protesti, ka jāsēž autobeņķī. Man šķiet, ka ir tik daudz citu lieto, ko tam bērnam darīt, ka vajag maksimāli vilkt bez TV, planšetēm un telefoniem.

Redzēju situāciju no malas, draudznenei meita 3 gadiņi, skatās youtube multenītes un ierauga tur Lellīšu māju un sāk prasīt lai noperk vinai arī māju. Māju nopirka,bet interese pazuda jau dažu dienu laikā ,līdz ieraudzīja jaunu māju.

Es bērnībā bieži pa TV redzēju foršas mantas un arī prasīju, bet figu dabūju! Nevajag pildīt visas bērna iegribas, savādāk būs diezgan traks fināls..
Mans dēls arī spēlē planšeti, bet viņa uzvedību tas neietekmē, jo ir stingri novilktas robežas, ko var, bet ko nē. Piemēram dēls lieliski zina, ja labprātīgi planšeti neliks nost, bet sāks niķoties, tad tā tiks konfiscēta pavisam. Stingra kontrole par to, ko, cik ilgi viņš skatās un spēlē.

cik daudziem mājās ir ieslēgts TV visu laiku, telefons blakus pusdienu šķīvim un dators klēpī, sēžot dīvānā?

Jā, tieši tā. Atceros, kad biju pusaudze, man arī patika uzlikt ēdienu uz šķīvja, un iet uz savu istabu ēst pie datora, bet vecāki vienmēr teica, ka ēdīsim kopīgi viesistabā pie galda. Tolaik biju dusmīga uz visu pasauli par šādiem ierobežojumiem, bet tikai tagad spēju to patiesi novērtēt. Ar smaidu atceros mūsu kopīgās vakariņas, sarunas, kopīgās brokastis brīvdienu rītā ar vecākiem un mazo bračku. Tāpat arī brīvdienās visi kaut kur izbraucām vienmēr pa Latviju, vecāki izdomāja dažādas aktivitātes mums ar brāli. Atceros, ka sēdēju mašīnā un čīkstēju: "...atkal tās pilis..", kad vecāki aizveda ekskursijā uz kādu skaistu pili, vai citu vēsturisku objektu.
Mēs tagad ar vīru arī ēdam pie lielā galda, daudz sarunājamies, citreiz vīnu iedzeram. Forši taču tā, nevis katram sēdēt pie sava datora un ēst. Noteikti ar bērniem arī ēdīsim kopā pie lielā galda, nekādas sēdēšanas pie datora. Būs ģimeniskas kopīgas ēdienreizes un ģimeniski izbraucieni :)

Atceros, ka nopirkām gaiši bēšīgu stūra dīvānu, visas manas paziņas, kuras ir mammas, teica, ka esam traki!!!! Jo es tak stāvoklī, bērns visu nosmērēs. Un smējās, kad es teicu, ka nenosmērēs, jo tak ēdīs kopā ar mums pie ēdamgalda. Nu neko, dīvāns vēljoprojām tīrs, varbūt kāds pleķis ir, bet tas ne no ēdiena. Jo mans bērns zin, ka ēšana notiek pie galda vai viņas galdiņa, maksimums mums ir popkorns dīvānā ar filmu, bet nekas vairāk. Man ēšana ir tik svēta lieta, man jābūt uzklātam galdam, vienādiem traukiem, visiem galda piederumiem, ne tv fonā, ne telefoniem rokās.

Atceros, ka kad....

Man šķiet, ka vienu laiku šī bija tiešām milzīga problēma un bērni, kas tagad uzsāk skolas gaitas orientējās AppStore labāk nekā dažs labs pieaugušais, bet jaunie vecāki, kuri nesen sagaidījuši pirmdzimto, cenšas būt vairāk eko šmeko, neatļaut visādas planšetes, telefonus, multfilmas utt. Zinu bērnu, kurš iet ceturtajā klasē un viņam ir omīšu telefons tikai tāpēc, lai būtu sazvanāms, skolā dažreiz paspēlē no klasesbiedriem, bet ikdienā ar to neaizraujas. Es laikam sliecos piekrist Story viedoklim, lai gan bērnu nav.

No datoriem, TV, glaudāmajiem telefoniem nenosargās, jo tie ir visapkārt. Tomēr to varētu pārvērst par kopīgu ģimenes pasākumu. Ja skatās TV, tad dara to kopā, arī datorspēles spēlē ar kādu kopā nevis viens pats utt. :-)

Man pašai bērni vēl nav, bet es domāju, ka noteikti ir jāierobežo bērnam pieeja šīm lietām. Vismaz es tā plānoju darīt. Man nešķiet normāli tas, cik daudz bērni mūsdienās stundām vakaros un brīvdienās pavada pie datora un telefona.
Bet es uzskatu , ka bieži vien tas ir ļoti atkarīgs arī no vecāku piemēra. Ja vecāki paši vakaros sēž stundām pie datora un telefona, ir tikai loģiski, ka bērns to pārņems. Ja tēvs brīvdienās neko citu negrib redzēt, kā dīvānu, TV un alu, tad ko viņš ar to parāda bērnam?

precīzi campanella pateica. kā lielisku piemēru redzu savus radu bērnus, kuriem vienmēr bija ierobežots laiks pie datoriem un TV, telefons bija tikai tāds, lai varētu sazvanīt ārkārtas situācijā, nevis kaut kāds jauns iphone kā daudziem viņu skolas biedriem. viņi gāja pulciņos, sportoja, pie datora vienmēr tikai konkrētu laiku. tagad jau vienam paaugušies, un gadžeti vairs netiek ierobežoti no vecāku puses, bet mazie tik un tā pie tiem pavada maz laika, jo pieraduši pie citām nodarbēm, paši saka, ka nav interesanti visu dienu sēdēt pie datora.
bet jā, skumji, ka tik daudziem vecākiem pašiem negribas ņemties ar saviem bērniem, bet tik iespiež telefonu vai planšeti rokās.