Lasot visu citu komentarus , var padalīties vien savā pieredzē.
Pirmā mana kopdzīvē, uzsākta pirms gada.
Teikšu, kad nebiju ģēnijs ēst gatavošanā un vēl pie tam cilvēkam ,kuram ir Glutēna nepanesība, bet centos no visas sirds. Sākam dzīvot kopā, bija vēl tā iemīlēšanās fāze , viss skaisti, līdz viņš aizgāja jūra. Aizgāja uz nepilniem divarpus mēnešiem un kad atgriezās neteica, kad viņam šķiet ,ka viss ir mainījies.
Biju ,manuprāt, pat pārāk saprotoša draudzene - atļauvu viņam iet , kur viņš vēlas, bieži nāca 3-6 no rīta un teica, kad vairs tas neatkārtosies. Kamēr es pa to laiku dariju mājas darbus un ,ja man sanāca laika (nebija darbs, mācības) taisīju ēst. Protams viņš mana arī taisīja ēst, kad atgriezos pēc studijām. Bet principā izmantoja to ,kad dzīvojam kopā, kad ar to pietiekot. Teicu, kapēc neejam nekur un utt? Uz ko bija aizbildinājumi - kad nav laika, neesam ieplānojuši un utt.
Es , viņam biju vissaprotošākais cilvēks pasaulē - ļavu pat iet uz klubiem, bez manis, visu atļāvu, bieži vien izmaksāju. Beigās viņš mani aizvilka tik tālu ,ka man bija trauma.
Naktī modos 3- 4 , lai gaidītu kamēr durvis atveras, es biju nežēlīgi nelaimīga, līdz beigās viņu pieķēru, kad viņš mani krāpj ,kamēr ārstēju savu celi citā pilsēta uz kruķiem.
Prasības viņam arī bija - gudra, skaista, ļoti kopta , gan strādā, gan mācās , seksapīla sieviete, kopj māju, taisa ēst, kā viņš pieradis.
Velāk pat izlasīju , ka draugiem viņš rakstija ,kad mums bija tā teikt aukstais karš, kurā mēģinām saprast , vai vēl būsim kopā vai nē, viņš tiem rakstija - kas man nekaiš, varu iet kur vēlos un cikos vēlos, viņa man taisa ēst un mazgā manu veļu,
Pēc šīs kopdzīves, manī ir zudusi motivācija. Un nežēlīgi sačakarēta uzticība. Pašlaik pat neeju uz randiņiem un necenšos pat pielaist sev klāt. Rekur pielaidu sevi klāt un mani izšvabrēja kā tādu švabru.