Ar savu kaķi latviski nerunāju, pat tad, kad esam divatā. Vispār pārsvarā ar kaķi tiek runāts tikai norvēģiski. Ja mēs ar vīru savā starpā sarunājamies angliski, tad uzrunājot kaķi, pārejam uz norvēģu valodu. Kaķei vārds ir Nora un tā arī viņa tiek saukta. Šad tad par "kaķi", "bēbīti" vai "minci". Mums lielu prieku sagādā runāšana ar viņu, tā it kā viņa nebūtu kaķis un fantazēšana par viņas ikdienu un rīcības motīviem. Piemēram, ja pārbraucot mājās viņa sēž pie ārdurvīm un gaida, kad mēs viņu ielaidīsim iekšā un nepacietīgi ņaud, kamēr es meklēju atslēgas, tad es mēdzu pajautāt vai un kāpēc viņai nav pašai savu atslēgu. Ja viņa kaut ko saplēš vīrs mēdz viņai prasīt vai viņai ir nauda par ko nopirkt vietā un tad pats atbild, ka jā, kaķim tak nav kabatu, utt. Šitādu stāstiņu ir melnais miljons.
Tas, kas no malas izklausās drusciņ slimi, ir, ka mēs attiecībā uz kaķi viens otru/sevi saucam par "mammu" un "tēti". Bet tas laikam rādītājs kaut kam citam :-D
15
