lamāšanās

Bembijs55, :-D:-D:-D:-D:-D

Gadas, ipasi ja mani nokaitina. Uujj ausis vist. Nelepojos protams

Man tāpat kā gabijagabija, nepatīk, ka citi manā klātbūtnē lamājas un pati arī nelamājos. Kādreiz tas likās kruti, ka lamājas, bet tagad vispār lamu vārdus pār lūpu pārspļaut nevaru. :-D

Nelamājos, liekas, ka tas baigi prasti izklausās. Tas gan netraucē domās apkārtējos saukt par bremzēm, čammām, sēnēm... ja, piemēram, nevar ar mašīnu normāli pabraukt, pie kases naudu saskaitīt utt.

Pie sevis ļoti lamājos, bieži to var manā sejas izteiksmē redzēt. :D Skaļi sanāk retāk, tikai starp konkrētiem cilvēkiem. Man bieži kaut kas plīst no traukiem vai bieži atsitos kaut kur, tur esmu iemācījusies savadīties un pati pie sevis "šššš" teikt. :D Nepatīk vispār lamāties pašai un kā tas izklausās, ausis gluži nevīst, bet mēdz iestāties klusuma brīdis, kad padzirdu ko tādu.

Protams, ka šad tad sanāk nolamāties. Jo īpaši braucot pie stūres :-D:-D:-D

Nekad nelamājos, varbūt vienīgi reizēm pie sevis klusībā, bet ne citu cilvēku klātbūtnē. Nepatīk, ka sievietes lamājas kā tādi veči, es nesaprotu viņām tas liekas forši vai kā? Saprotu, ka reizēm var gadīties, bet ikdienā katrā otrajā teikumā kādu lamuvārdu izmantot?!

Lovisa, tas, ka kāda meitene lamājas, taču nenozīmē, ka tas ir katrs 2. vārds teikumā. Šad tad nolamāties ne tikai var, bet vajag :-D

agnese.c., es taču saku, ka šad tad var, bet es runāju par tādām sievietēm, kas lamājas gandrīz nepārtraukti.

Man ļoti nepatīk, ka lamājas, pati arī to nedaru. Ir pieļaujamas dažas izņēmuma situācijas. :D

Mans kroņa teiciens: "Pilnīgā dir..ā." Bet, nu, tas tādās tiešām šķietami bezizejas situācijās. Ikdienā arī diezgan bieži sanāk kaut ko palaist kosmosā - vai nu pie sevis, vai citreiz arī pusnopietni pateikt kādam, ka viņš ir l..s, vai "nomest trīsstāvīgo"pie apliešanās ar kafiju, jo, nu "b.., cik var viens cilvēks aplieties?"
Bet.
Tas absolūti nenozīmē, ka esmu nestabila, prasta vai vulgāra. Es ļoti labi apzinos, ko un kad drīkstu atļauties. Ir cilvēki, kuru priekšā nekad ko tādu neatļautos, taču savu mazo iekšējo huligānu apklusināt pa visam arī nedomāju. Ironiskā kārtā - ikdienā mēdzu nodarboties arī ar reklāmtekstu sastādīšanu. Tur izpaužas mana profesionālā puse.
Interneta komentāros, šķiet, lamājusies neesmu jau sen. Pirms kādiem diviem gadiem, kad izmainījās tas, kā es raugos uz internetu un visu tur atrodamo, sāku nedaudz piedomāt pie tā, ko rakstu. Internetā, manuprāt, biežāk kā dzīvē, lamuvārdus izmanto, lielākoties, lai tieši aizskartu oponentu, tā teikt - sistu pa vājo vietu. Dzīvē tā cilvēki dara retāk, un lamuvārdi, pēc maniem novērojumiem, biežāk tiek izmantoti situācijas/apstākļu raksturošanai.

Pārsliņa jā, tā es arī runāju :D

Sanak pie sevis nolamaties kad kaut kas noiet greizi un spelejot oline speles ar sanak izlamaties. Tomer vecaku cilveku, darba vietaa nelamajos.

Ja tas domāts tieši par rupjiem vārdiem, tad vispār nelamājos. Kaut kā veiksmīgi vecākiem ir izdevies man to ieaudzināt, ļoti gribētu, lai man tas izdodas arī ar saviem pēcnācējiem. :-) Ja vispārīgi, tad ļoti reti, ja kaut kas tiešām baigi aizķēris mani.

Ja cilvēks ir dirsa, nesaukšu viņu par dibenu

Es esmu no tiem, kas tieši sauktu par dibenu, ne tāpēc, ka citiem austiņas vītīs, bet gan pašai pretīgi būtu klausīties sevī.
Par citiem - mani netraucē, ka izmanto pārīti rupju vārdu kādā konkrētā situācijā, neaizrādu un tamlīdzīgi neuzvedos, bieži pat nepiefiksēju, bet kas par daudz, tas par skādi. Manās acīs bļ*, n**** un tiem līdzīgie ikdienas sarunvalodā vai vēl trakāk - katra teikuma galā, ir noteikti mīnuss tam cilvēkam.

es arī zinu dažas meičas, kuras visu laiku lamājas, bet nu viņām tāds imidžš :D tādas hardcore cacas netipiskās, bet tāpat ar savu eleganci :D

Nezinu vai tas skaitās,bet ja man kas nesanāk, tad saku " nu Bāc":-D. bet, ja kāds nokaitina ,tad bļin :D Bet esmu ļoti grūti nokaitināma, man ir liela pacietība:-):-D,takā tie vārdi ir ārkārtī reti dzirdami no manas muteS:-D

Kad biju Latvijā pāris reizes dzirdēju - 'tas nu gan āpsis', 'āpsis tāds'. Neskaitās jau nekāds baigais lamuvārs, bet man šķita tik smieklīgi un piemīlīgi tā dusmoties. Iepriekš biju tik dzirdējusi 'cūka' vai 'govs tāda'.
Man arī ieaudzināts nelamāties, ģimenē vispār rupji vārdi netika izmantoti, skolā arī nepaguvu samācīties :D