Trešdienas sarunas (17.08)

cherette laikam esam vienā laivā nokļuvušas, jūtu līdzi

es pati biju iniciators tā kā viss čill. es domāju, ka otrai pusei ir krietni trakāk, bet man tāpat ir jocīgi, jo man vienmēr ir bijis krūti pārraut cilvēcisku kontaktu ar tuviem cilvēkiem. tuvu cilvēku man ir maz.

kristel Mums savos 22 gados nav jēgas domāt par to kā nav, kā reiz prātā vecais labais citāts :''Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana pagātnē vai rītdienā'' P.Kļava :-)

AG, feins citāts :-)

cherette Viss kas notiek, notiek uz labu. Katrā ziņā labi, ka pārtrauci attiecības laicīgi, dodot vietu kam jaunam. :-)

Par visiem miljons piekrītu kampanellai. Beztēmas un vispār pats forums ir palicis nebaudāms gan troļļu dēļ, gan lietotāju dēļ, kuras te sava bariņā kaut kādu figņu runā, jautājumi no malas parasti tiek ignorēti, ja vien tie nav uzdoti no bariņu saimes. Kopumā nan te besī, bet citreiz ir okey

Es parasti nedaru lietas, kas besī. (ja vien nav obligāti) :D

Kas jums, meitenes, kuras šķīrušas pēc savas iniciatīvas, lika pieņemt tādu lēmumu? Kādiem notikumiem jānotiek ikdienā, lai pieņemtu lēmumu - jāšķiras. Nu tieši jums personīgi. Nerunāju par krāpšanu, emocionālu un/vai fizisku vardarbību un citām iezīmēm, pēc kurām noteikti būtu jāsaka ardievas.

besame Viss nekad nevar būt visiem pa prātam, tā lūk. Ja kopumā besī, tad acīmredzot nevajag te iegriezties... :-/

:D :D :D
Jā, pilnīgi noteikti kādreiz šis forums bija saturīgs un pārpildīts ar inteliģenci, bet tagad..

Kas jums, meitenes, kuras šķīrušas pēc savas iniciatīvas, lika pieņemt tādu lēmumu? Kādiem notikumiem jānotiek ikdienā, lai pieņemtu lēmumu - jāšķiras. Nu tieši jums personīgi. Nerunāju par krāpšanu, emocionālu un/vai fizisku vardarbību un citām iezīmēm, pēc kurām noteikti būtu jāsaka ardievas.

Mani piemēram emocionāli un psiholoģiski pazemoja (vairākkārtīgi). Kā arī, nespēju sadzīvot ar vīrieša putniem.

Kā tas izpaudās, ja drīkst jautāt? Ja negribi stāstīt, es sapratīšu!

Kas jums, meitenes, kuras šķīrušas pēc savas iniciatīvas, lika pieņemt tādu lēmumu? Kādiem notikumiem jānotiek ikdienā, lai pieņemtu lēmumu - jāšķiras. Nu tieši jums personīgi. Nerunāju par krāpšanu, emocionālu un/vai fizisku vardarbību un citām iezīmēm, pēc kurām noteikti būtu jāsaka ardievas.

Pārlieku samākslotība no otra cilvēka, tiešām tā, ka šķebina tā salkanība. Tas ir tas, kas mani kaitina ļoti un lika izdarīt izvēli.

nu ar pēdējo puisi man bija tā, ka vienā brīdī kaut kā sāka viss besīt un jutu, ka nākotne te negaida. Bet es izdarīju tā, ka tas lēmums nāca abpusēji, lai es viena neesmu tā ļaunā :D

Sajūta, ka smoku. Pilnīga ignorēšana, kas periodiski mijās ar pārlieku greizsirdību un maniakālām tieksmēm. Nespēju izsekot līdzi. :-D

Kas jums, meitenes, kuras šķīrušas pēc savas iniciatīvas, lika pieņemt tādu lēmumu?

Mans egoisms. Man nemaz negribējās rēķināties ar otru cilvēku, viņa jūtām, vienmēr un visu laiku biju ieņēmusi galvā, ka man ir taisnība un nekad nav jāpiekāpjas. Nebiju gatava vispār tā pa īstam būt kopā ar otru, gan priekos, gan bēdās, man šķita, ka man trūkst tajās attiecībās gaisa, ka mani ierobežo, ka mani nesaprot. Biju spītīga, kaprīza, izdomāju, ka neesmu, nevaru būt laimīga laulībā un, zini, nebiju arī. :-D

Tas ir tā, ka cilvēks sāk ārdīties uz līdzenas vietas, apsaukā Tevi, noniecina Tavas intereses un viedokli. Ņirgājas par Tavu pagātni. Iedomājies situāciju, ka Tu vēlies aizbēgt, bet netiec prom, jo Tev visu laiku dzenas pakaļ un kliedz uz Tevis. Beigās Tu sāc domāt, vai tā tiešām ir, ka esi nenormāls.

Kas jums, meitenes, kuras šķīrušas pēc savas iniciatīvas, lika pieņemt tādu lēmumu?

Sapratu, ka viņš man patīk, ar viņu ir forši, bet es viņu vairs nemīlu. Ne tā, kā agrāk. Varbūt bija iespējams kaut ko glābt, bet man vairs negribējās.

Apple_pie, ir nācies arī "šķirties" pirms attiecības ir ielekušas jaunā līmenī - pieņemt lēmumu neturpināt flirtēšanu, rūpju izrādīšanu vienam pret otru, nobeigt to taureņu sajūtu vēderā attāluma dēļ, bet , lai cik gan jocīgi tas neskanētu, tas pat ir sāpējis vēl vairāk kā pārtraukt ilgstošas attiecības. Ilgu laiku ir nomocījusi doma - kā būtu, ja būtu? Atzīšu, ka tas man prasīja ilgu laiku, lai restartētos.

Kas jums, meitenes, kuras šķīrušas pēc savas iniciatīvas, lika pieņemt tādu lēmumu? Kādiem notikumiem jānotiek ikdienā, lai pieņemtu lēmumu - jāšķiras. Nu tieši jums personīgi. Nerunāju par krāpšanu, emocionālu un/vai fizisku vardarbību un citām iezīmēm, pēc kurām noteikti būtu jāsaka ardievas.

Kad man bija apnicis stutēt attiecības vienai, strādāt pie tām vienai un nejust pilnīgi nekādu atdevi no otras puses, es to vienkārši pārtraucu darīt. Viss, čiks, izturējos pret otru pusīti tā, kā viņš izturējās pret mani. Protams, bija pārsteigts un nesaprata, kas notiek. Bet es biju tik nogurusi un sevi izsmēlusi... Nepagāja nedēļa, kad izšķīrāmies.

Paldies, meitenes, par viedokļiem! Interesanti uzzināt, kā kurai gājis ir. Dažreiz arī man ienāk visādas domas prātā, bet tad izgaist, tad atkal domāju - izgaisa, jo pieradums, vai izgaisa, jo muļķīgi par to domāt?