Suns- nezinu, ko darīt.

Man šajā sitācijā ir žēl tikai suńa. Ko tad tu iedomājies, kad atłāvi draugam suni ńemt? Ka tev nekad nekas nebūs jādara suńa labā, ka draugs visu laiku būs vińam blakus? Te jau vairāk izskatās, ka ir aizvainojums par to, ka esi atstāta viena, nevis, ka būtu TIIK šausmïgi grūti ar visu tikt galā. Lai draugs vai tu atrodi vińam staidzinātāju un centies dzīvnieku iemīlēt. Gan jau vińš arī, ja tik tiešām dara kaut kādas lietas, kas tevi kaitina, dara to tāpēc, ka jūt, ka tev riebjas. Es gan vairāk esmu kakju tante, bet, ja draugs man liktu atvadīties no mana mīłā dzīvnieka, kuram kādā brīdī apstākłu sakritības dēł nevaru veltīt pietiekamu uzmanību un lūgtu to vińam, atvadītos no drauga. Dzīvu bùtni pańēmāt (AR TAVU PIEKRIŠANU), tad arī uzńematies atbildību, un beidz čīkstēt! Šādu cilvēku dēł pilnas patversmes ar pamestiem dzīvniekiem. Nav tādu lietu, ar kurām nevarētu tikt galā, tikai gribēt vajag.

Man ir žēl abus, suni, jo būtībā viņa saimnieks jau viņu ir pametis un dzīvnieks noteikti paardzīvo un daly, jo viņa ir piespiesta dzīvot nevēlamos apstākļos. Nedomāju, ka ir iemesls autori nosodīt, jo viņa taču meklē risinājumu un lūdza palīdzību, lai spētu pieņemt labāko lēmumu gan suņa labklājībai gan savai un bērna. Diemžēl ar jaunu padomu padalīties nevaru, taču novēlu atrast veiksmīgu risinājumu un atbalstu un palīgus mierīgai sadzīvei jums visiem :-)
Un par to, ka daly ir jāuzņemas atbildība, jo viņa atļāva draugam paņemt suni. Emm es atvainojos, vai draugs nav pieaudzis cilvēks, lai pats spētu pieņemt lēmumu un būt atbildīgs par kāda cita dzīvību un labklājību? Tā tomēr bija viņa izvēle un vēlme, jā, daly piekrita un šobrīd cenšas ar to sadzīvot, bet vīrietis tomēr pieaudzis cilvēks un par saviem lēmumiem jāuzņemas atbildība. 

Ar kādām tiesībām tu domā, ko darīt ar svešu suni? Suni nopirka un gribēja tavs draugs. Dzīve piespēlēja viņam tādu darbu, kāds nu ir. Tev patiktu, ja viņš strādātu sliktākā darbā? Mazāk viņam darbā patiktu vai mazāk pelnītu, bet vairāk pievērstu laika sunim? Tev suns nepatīk, tās ir garīgās tavas problēmas, draugs par suni mazāk rūpējas 2 gadus, bet suns dzīvo - cik ? vismaz 15 gadus? 2 gadu dēļ atdot dzīvnieku, kurš dzīvo ilgu mūžu? Nu ja saimnieks (tavs vīrietis) piekrīt, tad jā, bet uz savu galvu - ja būtu tava vīrieša vietā, būtu ļoti liels strīds un, iespējams, atgrieztu suni no tās vietas, kur tu viņu nogrūstu. Vispār jādomā nevis, ko darīt ar suni, bet ko darīt ar vīrieti, jārunā ar vīrieti par šo situāciju. Es viņa vietā ieteiktu tev savus tarakānus par nepatiku pret suni iebāzt dziļāk galvā. Tev suni neliek mīlēt un gulēt ar viņu vienā gultā. Izvest suni (turklāt ja pati ej pastaigās ar bērnu un te arī iesaka kādu nolīgt šim pienākumam), iedot ēst - nu ļoti daudz spēkus prasa, jā? Man vispār nepatīk tādi cilvēki, kuri nespēj pieņemt mīļotā cilvēka dzīvniekus.

gan suņa labklājībai gan savai un bērna.

Bērniem vispār ir labi augt ar dzīvniekiem. Neizaug tādi cilvēki kā daly, kuriem pret dzīvniekiem ir nepatika; bērns iemācās, kā uzvesties ar dzīvniekiem (ka nav jāsit, jārauj, jākaitina, jāskrien pie svešiem suņiem); bērns iemācās atbildību (ar laiku var uzticēt pabarot); bērns var iegūt pozitīvas emocijas paspēlētos ar dzīvnieku.

Lai gan pašai nav bērnu, labi zinu kā ir, kad jāauklē mazs bērns, jābaro, jāmazgā, jāiet pastaigās un sev jau ari jaagatavo un maaja jaatiira, suns tas ir sarežģiti, turklaat 4.staavs, rati, mazulis un pati pastaiga izveeršas taa, ka ar vienu aci ruupiigi jaauzmana mazais, ar otru jaaskataas, lai suns neaizmuuk, jaatur pavada - ja veel mazulis saak raudaat .... Ai ai ai nekaads mieriigais vakars nesanaak, atgriežoties vel dzivoklii sunim netiiras ķepas, mazulis izsalcis, nav vairs speeka un neko negribaas, bet nekas neatliek, kaa visiem veltiit uzmaniibu, tikai ne sev

Tā kā esmu augusi ar suni no mazuļa vecuma, radiniece pašlaik ir ar mazu bērnu un diviem kaķiem, pazīstu vēl ļoti daudzus cilvēkus ar dzīvniekiem un bērniem, nekas nav tik traks, cik tu apraksti.

Manuprāt, šobrīd Tev vajadzētu veltīt pozitīvas emocijas mazulim nevis raudāt pastaigu dēļ (saprotu, ka grūti tikt galā ar lielu suni un ratiem)..
Tāpēc būtu jauki, ja Tava 2. pusīte noalgotu cilvēku, kas ved suni pastaigās. Galu galā viņš uzņemas par suni rūpes.. tas bija nosacījums, kāpēc četrkājainais draugs tika paņemts. Turklāt es arī esmu no tām, kas neizprot, kāpēc dzīvoklī mitinoties, jāņem liels suns.

Nē, suns arī nav vainīgs, ka viņš man nepatīk, bet lai kā es censtos, nespēju atrast to saikni ar suni. Es mājās ar viņu darbojos, kamēr bērns guļ, daru visu, ko kinologs ieteica. Kad ejam pastaigās, es arī ar viņu darbojos. Nav tā, ka viņš tikai eksistē, bet tas viss man nesagādā nekādu prieku, es to daru tikai tāpēc, ka tas ir jādara.

Jā, vienmēr visi pienākumi mums sagādā anormālu prieku. Daži pienākumi vienkārši ir jāpilda, tā saucas atbildība, kas parasti piemīt pieaugušiem cilvēkiem. Tev ir jāpieskata šis suns konkrētu laiku (diskusijā minēts, ka pēc 2 gadiem draugs var mainīt darbu), nevis visu mūžu.
Manuprāt, tas apliecina arī necieņu pret draugu, ja ir tik grūti izpildīt pienākumus pret viņu.

KitijaK, es esmu augusi daudzbeernu ģimenee un ar mazuli ir gruuti, arii suņi mums ir bijuši. Un, manupraat, draugam bija jaadomaa pirms vins neema suni, jo zinaaja, ka vina draudzene ar dzivniekiem paraak nedraudzeejas un tas tomeer nebija abpuseejs leemums ņemt maajdziivnieku, tagad, kad vini nedzivo kopaa sunim teoreetiski vajadzeetu atrasties pie saimnieka, jo vins ir par suni atbildigs, pirms ņeema suni zinaaja, ka vins dzivos ilgi un bus jaaņem savs suns liidzi jebkuraa gadijumaa, ka nevarees mainigo plaanu deelj kaadam to suni uzgrūst. Ir taadi suņi, kuri lec virsuu (iipaši lielie), ari ciemos esot redzu kaa tie dziivnieki uzvedas, lien miilloties un laiza rokas - jaa tas viss ir forši, ja tas ir tavs dziivnieks un tu gribi, lai vins naak klaat, ja tevvins ir daargs, bet ja tev nepatiik un negribi, lai suns skraida pa dzivokli, leekaa, metas virsuu, izbaarsta pa griidu bariibu, laiza tevi un citreiz veel mazulim lien virsuu no priekiem - nu čakars to visu savienot.
Es nezinu, kaads ir šis konkreetais suns, bet cik sapratu, pec taa, ko autore rakstija, tad dzivespriecigs un diezgan trakuliigs taapeec ari ir tik nepatiikami.

Ne pa tēmu, bet Braitmane - nabaga tavi bezdarbībā nīkstošie dzīvnieki! Jā, arī nožogotā teritorijā esošam sunim ir vajadzīgas pastaigas un nevis pavadiņā pa sētu, bet AIZ SĒTAS, iziet pastaigā! Suns ir sociāla būtne, viņam ir svarīgi būt kontakta ar cilvēku, darīt lietas kopā ar cilvēku, doties pagaidā ir sunim dabīga un nepieciešama lieta, viņam nepietiek ar to cietumu, ko tu sauc par pagalmu. Viņam ir nepieciešama socializācija ar citiem suņiem un tie pārējie, kas dzīvo ar viņu, neskaitās. Ar ko tas ir labāk par tām 4 sienām dzīvoklī? Ar to, ka tās ir 4 sētas, kur var pamīzt? Tas, ka suns pēc pastaigas guļ līdz pusdienlaikam nozīmē, ka viņš ir labi nodarbināts, viņš ir saņēmis sev vajadzīgās fiziskās aktivitātes, nevis, ka ir vecs vai garlaikots. Garlaikots suns, kas kaut ko grib darīt, pirmkārt neguļ, viņš plijās virsū, jo grib kaut ko darīt.
Par tēmu, nav citu ieteikumu kā risināt šo problēmu ar suņa saimnieku, tas ir, ar draugu. Meklēt staidzinātāju vai meklēt citas mājas.

jēzīt, kas tā tāda pagaida. apgaita :D

Harmony - man nav bezdarbībā nīkstoši dzīvnieki. Dzīvoju ārpus pilsētas, kur pagalms ir neiežogota teritorija, līdzās ir pļava, mežš. Vecākajiem suņiem vairs īsti nekas neinteresē. Tie no rīta apstaigā savu teritoriju un atlikušo dienas daļu guļ. Jaunākajai bīglu meitenei veltu vairāk uzmanības, tā tiek kustināta un nodarbināta, viņai ļoti iepaticies ir adžiliti. Es nekur neesmu minējusi, ka tas suns ir jāiesloga pagalmā, jāastāj tur un jāaizmirst par viņu. Nesaprotu kāpēc tāda jezga? Tikai tāpēc, ka es UZSKATU, ka privātmāja lieliem suņiem ir piemērotāka nekā dzīvoklis? Un tas vai papildus pagalma suni vest pastaigās nav tik būtiski kā dzīvokļos mītošajiem suņiem. Tas ko tu sauc par dzīvokli, vot tas ir cietums, nevis pagalms, kur suns var brīvi izskrieties. Aizej uz jebkuru suņu forumu un domāju, ka lielākā daļa suņu saimnieku man piekritīs par to, ka privātmāja suņiem ir daudz piemērotāka nekā dzīvoklis..

Neviens suns brīvi neizskrienas viens pats! Tur tā problēma! Visa viņa aktivitāte ir aizvilkties līdz ūdens bļodai, pariet uz garāmgājēju un gulēt tālāk. Nu, ja nav norobežots, tad nodarboties ar likumā aizliegtām lietām un klaiņot.
Es esmu ļoti daudzos suņu forumos un tur 99% tautas uzskata, ka ir pilnīgi vienalga, kur atrodas suns, kamēr ar to kāds nodarbojas, izņēmums, protams, ļoti lielie un spalvainie vai tiem, kam ir nepieciešama teritorija (kaukāzieši, vidusāzieši un tamlīdzīgi). Bieži vien dzīvokļu suņi ir krietni labākā fiziskajā formā, kā tie no privātmājām. Jo tie, kas ir dzīvoklī tiek vesti pastaigā katru dienu, tie kas paglamā tur arī tup un nedara neko.
No personīgās pieredzes - dzīvoju privātmājā un suņi ārā pat labā laikā ilgāk par 15 minūtēm nepalika, viņiem tur vieniem nav ko darīt. Tagad esam dzīvoklī un ejam staigāt stundu no rīta, stundu vakarā, nu un pa dienas vidu izmetam mazo aplīti. Šobrīd viņi dabū vairāk aktivitāšu, kā iepriekš, tur pastaiga bija tikai reizi dienā, pārējā laikā viņi izgāja ārā nokārtot darīšanas un prasijās iekšā. Tas pagalms viņiem tur bijis nebijis, cilvēku viņiem vajag, nevis tukšu pagalmu. Kur viņš tur viens skries? Skrien tavējie visu dienu bezmērķīgi rinķī ap māju vai šurpu turpu pa pagalmu?

Tādā gadījumā lai vīrietis meklē sunim pagaidu mājas uz tiem diviem gadiem.

++

Es tavā vietā pienākuma pēc nerūpētos par dzīvu radību, ko jau no sākta gala neesmu gribējusi.

++

Būšu minoritāte šajā jautājumā, bet man cilvēka nervu sistēma svarīgāka par suņa.

miljons +++

Paldies par viedokļiem. Es esmu noskaņota atrast kādu palīgu, kurš palīdzēs man ar pastaigām, kaut gan nelieku pārāk lielas cerības uz to, ka izdosies atrast. Es arī jūtos nelāgi šajā situācijā, bet cerēšu uz to pozitīvāko.

Varbūt tepat iekš cosmo ir kāda meitene, kas netālu dzīvo..mīl dzīvnikus un vēlas nedaudz piepelnīties :)

Harmony - Ar kādām vēl likumā aizliegtām lietām es varu nodarboties? Ja nezinat, tad labāk paklusējiet!
Mani suņi nekur neklaiņo, jo zin savas robežas, cik tālu drīkst iet. Pārsvarā uzturas pie pašas mājas un nekur tālu neiet. Kā arī neviens neskrien bezmērķīgi apkārt ap māju šurpu turpu.. pie tam visu dienu. Neesmu nekāda suņu spīdzinātāja par kādu jūs mēģināt mani pataisīt. Un neviens suns vēl nav nomiris no dzīves pagalmā. Bieži ir nācies lasīt stāstus, kur cilvēki sūdzas par to, ka suns sāk jukt prātā, grauž visu pēc kārtas, gaudo.. nu un ko tad viņam citu darīt 4 sienās, visu dienu vienam pašam? Pagalmā vismaz suns var apsekot savu teritoriju, apsveicināties ar kaimiņu suni un pagulēt saulītē. Un lai suns skrietu, nav nepieciešams cilvēks. Viņš var skriet arī viens, savā nodabā spēlējoties vai ieraugot kādu garāmgājēju/kaķi. Un kur tas ir teikts, ka dzīvokļu suņi ir labākā fiziskā formā nekā privātmāju suņi? Ir taisīta kaut kāda ekspertīze vai arī tu strādā par vetu un apjautā, kurš no dzīvokļa, bet kurš no privātmājas? Un pēc tam izdari absurdus secinājumus? Kāpēc nevar pa vienkāršo dzīvot, kāpēc viss ir jāsarežģī? Saprotu, ne visi dzīvo laukos un ne visi to saprot.. man ir tādi dzīves apstāklī, ka nav vajadzības vest suņus 1h pastaigā, nu nedzīvoju es pilsētā un nav man citu suņu apkārtnē. Nevajag citiem uzspiest savu viedokli un pārvērst to par vispareizāko. Mani neviens nepārliecinās, ka suņu dzīve dzīvokļos ir labāka par pagalma dzīvi, lai arī kādi argumenti tam visam nebūtu. Un nenācu es uz comso, lai strīdētos par suņiem! Viss!
Tēmas autorei novēlu atrast labāko risinājumu. Lai veicas!

Piekritīšu tiem, kas saka, ka sunim jaunas mājas par ļaunu nenāks. Ja neesi suni iemīlējusi, kāpēc lai viņš mocītu tavus nervus. Neviens taču necenšas draudzēties ar cilvēkiem, kas nepatīk. Tāpat ar suņiem.
Bet, ja negribas šķirties un līdzekļi atļauj, ir kinologi, kas piedāvā pie sevis uz kādu laiku paņemt apmācībā suņus. Tad suns kārtīgi apmācīts un, ja visu laiku iemācīto atkārto, paliek paklausīgs. Tikai kinologs jāatrod sakarīgs. Ir tādi, kas suņiem dod labus apstākļu utt, modernas apmācības metodes. Bet gadās arī tādi ar vecā kaluma metodēm, vardarbības pielietošanu ne tiem labākajiem apstākļiem.
Lai nu kā vēlu veiksmi un iesaku padomāt par to, ka, ja pati būsi no suņa nogurusi, nespēsi viņam dot nepieciešamo.

atceries, ka situācija ar tava vīra darbu var mainīties suns dzīvos savus 15 gadus , tā ir atbildība , bet ja suns ir mačīts un nav mežōnis, tad , es nesaprotu līdz galam , kas varētu traucēt ... Man arī ir suns , pavisam vecs gan un es neteiktu , ka bezgala man viņš patīk, bet tomēr kaut kāda pieķeršanās ir ... Neteiktu , ka veltu sunim daudz laika, darba dienas izvedu no rīta un vakarā , brīvdienas palaižu paskriet parkā ....
Es tavā vietā vienkārši pieciestu šo laiku , bērns augs un drīz vien jau spēlēsies ar suni , bērniem ir vajadzīgi dzīvnieki un vēlams , kaut kas lielāks un nopietnāks par papagaili vai kāmīti .....

Man TIK loti jau sen, sen ir gribejies suni, tacu nevaru to atlauties (biezi neesmu majas pat vairakas dienas, patik celot, nav kur turet suniti, jo gribu dogu vai vilcinu, utt.). Tagad parvacoties uz pierigas ciematu sapnoju, ka kadam kaiminam bus suns, kuru varesu izvest pastaigsties, sadraudzeties... tapat, bez samaksas. Bet nav man nekad trapijies sads, tik ilgi lotots sapnis.
Gan jau atradisi kadu, kas izskriesies ar tavu sunuku un visi bus priecigi!
Lai veicas!:-D

Braitmane, redzi tavu suņu aktivitātes ir aizskriet pažvankstēt uz garāmgājēji, kas ir dienā cik daudz aktivitāšu? Necik. Tad jau arī mana ome ir baigā sportiste un šausmīgi daudz skrien pastaigājot šur tur pa pagalmu. Tie, kas ir dzīvoklī AKTĪVI pavada savas 2 stundas dienā! Vairums iet peldēt, skrien blakus ritenim, pienes aportu, vārdu sakot -ir kustībā, nevis guļ saulītē un pieceļās pariet un guļ tālāk. Neviens nomiris nav, protams. Taču atver acis un paskaties uz fizisko formu tiem, kas bezdarbībā nīkst savos pagalmo - cik garš, tik plats, jo viņš guļ un ēd. Viņš dara tieši to pašu, ko dzīvokļa suns - guļ un gaida, kad kāds beidzot izdomās, ka viņš viens pats tur neskries un nespēlēsies un bumbu sev pats pamest nevar. Man viens slimnieks šobrīd ir miera režīmā vien tikai 2 nedēļas dzīvojot tik "aktīvi" kā tavējie, viņa briest manā acu priekšā. To arī viņa dara visu laiku, ko tavējie, šad tad pastaipa kādu mantu ( jo spēlēties es ar viņu nedrīkstu, būs straujas kustības, kuras pašlaik nevar), pieceļās līdz ūdensbļodai, tad pieceļās aiziet pariet uz kādu, kas staigā garām, paguļ saulītē un brieeeeeest kā cūka uz kaušanu. Jo sunim vajag aktivitātes! Viņš viens pats neko pagalmā nedara, neko, kas būtu saucams par aktivitātēm.
Un to "pētījumu" ir veikuši audzētāji, salīdzinot metienu apskatēs viena metiena kucēnus, kas dzīvo mājā un kas dzīvo dzīvoklī. Un arī es redzu to pašu ar saviem audzētajiem kucēniem. Jo pavisam vienkārši - tiem, kam ir privātmāja izlaiž savu suni ārā un ar to arī visas aktivitātes ir beigušās, tie, kas dzīvo dzīvoklī ir spiesti ar to suni kaut kur iet un kaut ko darīt. Un vēlviens - dzīvoklī dzīvojošie kucēni ir psihiski stabilāki, jo vairāk redz pasauli. Vēl ceturtdien salīdzināju divus sava pēdējā metiena kucēnus, viens dzīvo dzīvoklī, otrs privātmājā. Dzīvokļa kucēns labā formā, komunikabls, atvērts un viņu absolūti nebiedē cilvēki, kas viņu čamda, staigā apkārt un tad privātmājas kucēns, maza, resna desa, kas slēpjas zem beņķīša pie saimnieces kājām un ja pārvietojas tad ar kājstarpē iežmiegtu asti, jo suns nekur ārpus sava pagalma nav bijis!
Privātmājai nav nekādas vainas, protams, ir ērtāk ar suni, ja ir privātmāja, viņš var pasauļoties pagalmā un lai izvestu pačurāt nav pavadas jāliek, bet nevajag kultivēt sviestu, ka privātmājā dzīvojošam sunim nav vajadzīgas pastaigas un pietiek "izskrieties" pa pagalmu, jo neviens suns viens pats neskrien tik daudz, lai būtu nosaucams par izskrējušos. Aizskriet 5x dienā līdz žogam nav izskriešanās, svišķi bīglam, kuru tu minēji, kā sev piederošu.