mamma, mājsaimniece - varoņdarbs?

Jā, man ir trūcis mīlestības,jo mamma bija viena un viņai bija daudz darba. Strādāju vairākos darbos. Daudz ko es mācījos pati. Bet tāpēc neesmu sliktāka vai sliktāk augusi. Ar mani tāpēc nebija problēmas. Visu daru kā jādara. Mācos, strādāju un t.t.
Drīzāk man reizēm gribējās smieties par to,ka ir bērni kam ir tie vecāki un mammas skrien ar ''podiņu'' līdz pat 20 gadiem un t.t. Ka viņiem ir pārāk tās uzmanības.
Jo pat nezināja normālas lietas. Ja man cilvēks pasaka 24 gados,ka nezina, ka ir avārijas tabletes un viņam ir mamma, kas to varētu izskaidrot, nu tad common. Par kādu audzināšanu/uzmanību ir runa.
Es to visu zināju bez mammas klātbūtnes. Un es viņai nevedu mājās sataisītus bērnus.

Es nerunāju par māmiņām, kurām nav labāks variants kā iet strādāt neilgi pēc dzemdībām, bet gan tām, kurām IR izvēle 1,5 gadu audzināt mazo vai drīz vien atgriezties darbā uz pilnu slodzi. Skumji, ja tiek izvēlēts otrais variants, jo vienkārši nevar nosēdēt mājās. Šeit sieviete izvēlas bērnu vai karjeru. Varbūt tad tomēr neradīt bērnu, ja cilvēks nav gatavs atdot savu daļu laika atvasīte un uzupurēt kaut vienu gadu karjeras dzīves. Nedomāju ka tas ir par daudz prasīts.

Autore, kura iedomājas, ka redz viena strādāja, studēja un vēl audzināja bērnu un tas ir varoņdarbs - gan jau, ka bērniņš nesēdēja auditorijā vai pie ofisa galda. Tātad šajā laika periodā viņa neaudzināja bērniņu, to darīja kāds cits. Vai tas ir viņas nopelns?

Alexxa, es pārsvarā piekrītu tavam viedoklim, bet šī nebūs tā reize - ja māmiņa tāpat kā vīrs strādā ar nosacījumu, ka bērni ir dārziņā/pie auklītes/pie vecmāmiņas, gan jau mājas gariņi nesataisīs nekārtību, bērniem ēst nebūs jāgatavo, tāpat arī vīram pusdienas nav jāgatavo. Un vispār uz bērnudārza/auklītes/vecmāmiņas rēķina ietaupās tik daudz šmuces, ka tik turies. Mājas darbus dara abi vecāki (skumji, ja tā nav).
Bet no mājsaimnieces vīrs gaida vairāk, jo viņa taču neko nedara, sliņķe tāda.

Ā un par nožēlu, ka dzemdē bērnus, jo neredz jēgu. Nevajag mājās ieviest pilnīgu diktatūru un uzspiest bērniem savu gribu. Bērns ir tāds pats cilvēks, ar savām vēlmēm, sapņiem, mērķiem. Tādiem cilvēkiem tiešām bērnus nevajag, jo ar savu attieksmi panāks pretējo rezultātu. Pēc tam stāstīts mazbērniem un visiem apkārtējiem, ka nav jēgas. Godīgi sakot, pirmo reizi kaut ko tādu dzirdu. Pilnīgs kukū.

ā, man ir trūcis mīlestības,jo mamma bija viena un viņai bija daudz darba. Strādāju vairākos darbos. Daudz ko es mācījos pati. Bet tāpēc neesmu sliktāka vai sliktāk augusi. Ar mani tāpēc nebija problēmas. Visu daru kā jādara. Mācos, strādāju un t.t.

Un tā ir panaceja uz ko tiekties? Un ko dos ģimenei kura jau tā ir nodrošināta tas ka mamma aizies stradat pilnu slodzi un rausies kā vāvere ritenī? Pusfabrikātus vakariņās un vecākus kurus berni nekad neredz ?
AG +++
Ja majas neviena nav tad tur darit arī nav ko. Cilveks kurš pieskata bernus ari viņu pabaro un aiz vina sakārto un ja tā ir auklīte kas nāk uz māju tad ari bernu nomazgā un šo to padara majas. Turklāt Alexxai ir tikai viens mazs zīdainis, ar tādu vel ir salīdzinoši maz darba kā ar piemēram sakumskolnieku un bērnudārznieku.

P.S. Nekad dzīvē man nav bijis tik daudz laika kā ar pirmo bernu lidz 3 gadu vecumam.

P.S. Nekad dzīvē man nav bijis tik daudz laika kā ar pirmo bernu lidz 3 gadu vecumam.

paldies :D tu mani "nomierinaaji" :-D

Story, nekas jau nebeidzas ar podiņmācības apgūšanu; pirmkārt jebkurā berna vecuma posmā ir nepieciesams nedalīts laiks kas pavadīts kopā ar vecākiem katru dienu, bus jāved bernu ne tikai uz rotaļu laukumu bet arī pie draugiem, dzimšanas dienām, visādas kopīgas aktivitātes- braukšana ar riteņiem, zoo apmeklējumi, B/D un skolas pasākumi, majas darbu pildīšana, vešana uz ārpusskolas nodarbībām utt. utt.
Piemēram tagad vasara un skolas brīvlaika loti daudz laika pavadām ārpus majas. Katru dienu 2 stundas piemājas spēļu laukuma kur berniem ir draugi. Vairākas reizes nedeļā ejam kaut kur talāk- visādi parki ar atrakcijām, tramplīnu, spēļu mājas utt. kas sastāda vairak par 2 stundām dienā. Gribētu redzēt kā mamma kas strada 3 darbos, studē, audzē tomātus un gurķus, cep un vāra un uztur māju muzeja kārtībā var to izdarīt, pa kuru laiku? Sākoties skolai jau laika vairak nepaliek. Kamer berni skolā tikmēr tiek izdarīts viss pa māju un nokārtotas ārpusmājas darīšanas un no pēcpusdienas kad skola beigusies laiks tiek pavadīts kopa ar berniem- spēļu laukums uz stundiņu, paēd, majas darbi, sarunas un spēles un tad jau gulētiešanas laiks ir klāt.
Vienam trīsgadniekam vajag salīdzinoši maz.

Vēl piemetināšu, ka skolas laikā bērnam jāpalīdz mājas darbos.

Man laikam jāpamācās lasīt. :-D:-D

Heey, man neviens nepalīdzēja! Nekad neviens nav sēdējis klāt, man dikti patika pašai (l) :-D ok, dažreiz ar asarām acīs un puņķiem gāju ar kādu teksta uzdevumu pie tēva :D

Protams, ābolmaize, bērni dažādi. Es gan nebiju tik ambicioza. :-D

Gribētu redzēt kā mamma kas strada 3 darbos, studē, audzē tomātus un gurķus, cep un vāra un uztur māju muzeja kārtībā var to izdarīt, pa kuru laiku?

Es tev pateikshu pa kuru laiku, mes zogam laiku pashas sev. Es esmu taa mamma, kura grib paspet visu un dienas beigas es esmu izsmelta! Tad es gaidu dienas kaa shiis - kad viram ir briivs :-):-D Labi, jaiet tirit maaja un taisit pusdienas :D

Manās acīs jebkura māte ir varone :) Gan strādājoša, gan nestrādājoša.
Es vēl neesmu māte. Esmu strādājoša sieviete. Un JAU tagad netieku galā ar darbu + māju. Būtībā es spēju tikt galā tikai ar vienu lietu. Vai nu es pilnvīrtīgi strādāju, vai nu es esmu pa māju un pilnvērtīgi strādāju tur. Nu es nespēju iet uz darbu un pilnvērtīgi pēc tam gatavot vakariņas vai kārtot māju. Vienkārši nav pa spēkam :(

Piekrītu, ka būt mātei ir ļoti sarežģīti, bet tie teksti sociālos tīklos "full time mommy" un domugraudi "būt mammai - darbs, par ko nemaksā, blabla" ir ļoti smieklīgi. Pati izvēlējies būt par mammu, tā kā nežēlojies, turklāt tas ir tikpat sarežģīts darbs kā jebkurš cits un varones ir nevis tās mammas, kas sēž mājās ar bērniem (turklāt kurām bieži palīdz radinieki), jo tad par varonēm var saukt arī jebkuras citas sievietes, kas vienkārši sēž mājās (uzkopt māju ir tik grūti!), kam ir vairāki dzīvnieki (kas prasa uzmanību un rūpes), kam ir parasts darbs ofisā vai kāds sarežģītāks darbs, kam ir kaut kādas depresijas, sirdssāpes par mirušo vīru, kas uztur vai apkopj slimu radinieku, ja konkrēti par bērniem - tad varones man ir tās, kurām neviens ar bērnu nepalīdz, ne vīrs, ne radinieki, bet viņas paspēj pilnvērtīgi studēt vai strādāt pilnu slodzi, nodarboties ar kādu hobiju, uzturēt sevi kārtībā un negausties. Varones ir tās, kuras uztver visu ar pozitīvismu un tādas neliek kaut kādus stulbos tekstus FB par smagumu būt mātei.

Strādājoši cilvēki mēdz pačīkstēt par to, cik grūti un neforši mēdz notikt darbā. Kāpēc lai nevarētu tā darīt māmiņas, kas mājās audzina bērnus?
Mana mamma apgalvo, ka mājās bērnus audzināt ir daudz grūtāk nekā strādāt... un viņa ir pabijusi abās lomās :)

Man ir reāls piemērs no dzīves!
Divas manas paziņas-radinieces, kam ir pa 2 bērniņiem, raida konkrētus pārmetumus (it kā pa draugam) manā virzienā par to, ka es esmu izvēlējies darbu no 9-5, nevis veltīt sevi mājai! Jebkurā kopīgā pasākumā es jūtos kā sliņķe, kurai neinteresē gurķu marinēšana un tamlīdzīgas lietas..

Un tikai nesakiet, ka jaunajām māmiņām nemainās attieksme pret sievietēm, kuras VĒL nav kļuvušas par māmiņām..

babse, neņem galvā, ko citi runā. Tā ir Tava dzīve - Tava izvēle! :)

Freya, ir diezgan bēdīgi, tādēļ atsvešinies no draugiem, jo, redz, man neesot patiesās dzīves vērtības..

Manai labākajai draudzenei nav bērna, viņai nekad nav bijušas stabilas attiecības, tikai gadījuma sakari. Es esmu kopā ar savu vīrieti 3+ gadus, mums ir 5 mēn vecs bērns, attiecības tik pat perfektas kā 9 gadus atpakaļ, kad iepazināmies. Es saprotu viņas dzīvesveidu, viņa strādā un tusē, es pieskatu mājās savu mazo un taisu ēst, tīru, mazgāju utt., un ne vienai, ne otrai nenāk prātā otrai pārmest :-) Tie nav draugi, ja nesaprot.