Sveikas!
Tiešām noderētu kāds labs padoms, iedrošinājums, ieteikums, stingrāks vārds jeb vienkārši kas varētu līdzēt šai situācijā.
Situācija bēdīga – tiku ļoti sagrauta.
Esmu ļoti piesardzīgs cilvēks, nekad neuzticos līdz galam un vienmēr ieturu sava veida distanci. Konkrēto cilvēku pazinu jau padsmitus gadu un, šķita, ka, jā, šim cilvēkam es spēju uzticēties, pret šo cilvēku man tik ļoti patiesas jūtas, ka visbeidzot uzticējos pilnībā, atklājos. Kopā pavadījām vasaras ceļojot, vēlāk iestājāmies vienā universitātē, bijām draugi. Protams, kārtīgi samīlējos viņā, gadi gāja un, šķita, ka tas ir abpusēji. Un rezultāts bēdīgs – kārtīgi salauza sirdi. Man tas bija tik tiešām, kas reti patiess un kas tāds, ko nevienam nebiju sniegusi tādā emocionālajā ziņā, otram cilvēkam tā bija kā spēle, biju viena no un absolūti pat uz pusi nebija tik lielas jūtas.
Nezinu, kā, lai tagad tieku uz priekšu, atgūstu to naivo cerību patiesām jūtām.
Vispār pat īsti nezinu, kādas emocijas pret viņu izjūtu. It kā šķiet, ka nevaru vainot, ja nav abpusēji tādas jūtas, taču no otras puses, viņš turpināja mani izmantot, zinot, kādas man tās jūtas ir.
Kam bijusi pieredze, laiks tik tiešām visu dziedē? Pat ja tas ir bijis ieildzis vairākus gadus?
P.S. man 26
19
