Bērns - kādēļ?

Es nu jau drīz, drīz dzemdēšu! Un man ir visādas domas galvā - varbūt par agru, varbūt vēl nevajadzēja utt. Gribās tak vēl ballēties utt. Bet tad es saprotu, ka ar to jau dzīve nebeidzas, ja piedzimst mazais. Protams, ir dzīve jāpakārto savādāk, bet tas netraucē darīt lietas, ko darīji pirms tam. Būs vēl laiks i ballītēm i visam pārējam! Tad jau labāk tagad kādu laiku padzīvoju bez visām tām ballītēm utt., nekā pēc tam, 40 gados attopos viena pati un visu mūžu nožēloju, ka negribēju bērniņu jau jauna esot.

man ir tādas pašas domas, bet man šķiet, kad tas sīkais piedzimst, tad jau arī dzīve kaut kā sakārtojas un pakārtojas un tā tusēšana un pasēdēšana paliek otrajā plānā, jo uzrodas kāds, kuru tu mīlēsi tik ļoti, ka diezgan vienalga paliks par tiem tusiņiem.. un draudzenes arī var nākt, kad ir mazais...

Dzīve ir iekārtota tā, ka nekas nav mūžīgs - ne riteņbraukšanas vakari, ne čomu pasēdēšanas pie alus. Pat bez bērniem - tas kādreiz var beigties vai neizdoties citu iemeslu dēļ.
Un kas attiecas tieši uz tēmu par bērniem - bērni aug. Ātri. Celšanās naktīs, pamperi, zobi - tas ir tikai viens ļoti īss periods. Galu galā - pastāv vēl dārziņi un auklītes, omes, kur bērnu var nodarbināt un pašiem būt brīviem.
Tad jau varbūt nav vērts ne mājdzīvniekus ņemt, ne studēt, ne strādāt, ne attiecības veidot - jo tas viss rada ierobežojumus un pret to visu jāattiecas ar atbildību. (t)

Nu man ir tas vecums tuvums 30 un saprotu, ka man vēl gribas visu to, un pat nevis ballītes, bet to dzīvošanu, rūpējoties par savu labsajūtu.
Un draugiem arī nav bērnu.
Vienam pārim piedzima bēbis un viņi vienkārši atsvešinājās, vairs nenāk uz ballēm un sēž mājās ar bēbi.

Lūk, jā, ne man, ne draugam nav omes, ne mamas, kas var peiskatīt mazos.
Un, ja, par mājdzīvniekiem, vasaras sākumā tikām pie kaķa, kas līdz sim neļauj pa naktīm gulēt, 5.00 ceļas, ņaud un kož, ja izmet no istabas, tad traki bļauj. Visi saka, ka maziņs un pieaugs, bet ar katru dienu viņa uzvedība sāk līdzināties aizvien vairak mazam dēmonam, kurš cenšas mūs iznīcināt.

Es zinu pārus, kas ar visiem mazajiem bērniem dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Nāk uz draugu ballītēm (dažreiz bērni ir līdzi, dažreiz tiek atstāti auklei vai omei), dodas uz teātri, brauc izbraucienos visi kopā. Normāla dzīve. Protams, ir jārēķinās, ka pārmaiņas ir, bet pa lielam, tās nav tik lielas, lai tagad vius dzīvi norakstītu. :)

Es zinu pārus, kas ar visiem mazajiem bērniem dzīvo pilnvērtīgu dzīvi.

Jā, es arī daudzus tādus zinu!
Galvenais ir pašam nepakārtot visu dzīvi tikai bērnam, bet arī padomāt par sevi un savām vajadzībām, tad jau būs labi.
Nav tā, ka ja ir bērns, tad viss, sevi atstāšu otrajā plānā, man visu laiku ir jābūt blakus bērnam, nedrīkstu iet uz ballītēm, ja arī drīkstu, tad tikai līdz pusnaktij utt. Muļķības, priekš tam ir vecvecāki, kas mazo var paskatīties, nekas tam mazajam bebucim nenotiks slikts, ja vienu nakti mammas nebūs blakus!

Ir man divgadīgs puika. Vai es nožēloju, ka man ir bērns? Atbilde ir nē. Vai ir reizēm grūti? Jā ir, bet kad bērns tev apķeras un samīļo, tad visas grūtības aizmirstas. Kā jau teica bērns aug ļoti ātri. Mums nav tuvumā omes. Reizēm gribas man vienai, kur iziet, tad atstāju vīram, ja ejam divatā, tad ir aukle. Protams, ka vairs nevar spontāni iet uz tusiņiem, jo tomēr jāieplāno, kur paliks bērns.

Man kaut kā noveicās, ka daudziem draugiem sadzima bērni apmēram ar mani vienā laikā-tad nu esam uz viena viļņa. Citadi laikam būtu diezgan dziļā depresijā.
Es esmu ļoti laimīga, ka man ir mans bērniņš, bet priekš manis tas arī ir necerēti grūti. Visgrūtākais ir tā mājās sēdēšana, vienveidība, nekādas spontanitātes. Tusiņi vairs nav, kā agrāk. Nekādas Katanas spēlēšanas kamēr bērni nomodā :D
Bet es bērnam nebūtu gatavāka arī 40 gados, jo tā dzīves mainīšanās ir tik spēcīga, ka īsti gatavs tam nevar būt. manas domas.

Es domāju, ka neviena (normāl) māte nav nožēlojusi, ka viņai ir bērns, vai, ka to ir par daudz! Pajautājiet savai omei vai kādai citai sievietei! Manuprāt, daudzas nožēlo, ka bērnu vai nu nav vai ir par maz! Un vispār piekrītu Neons. Ļoti sakarīgi teikts! Negribi pienākumus un atbildību - neej mācīties, strādāt vai neveido attiecības vispār nekad. Vēl man liekas, ka arguments, ka nevarēsi tusēt ar draudzenēm ir galīgi garām, jo ar laiku tās draudzenes pieaugs un viņām būs bērni un ģimene (nebūs laika un vēlēšanās tusēties apkārt). Bērni - tā ir pieaugšana, nu nevar cilvēks līdz 40 tukši ballēt apkārt, jo tas nozīmē, ka cilvēkam nav nekādas izaugsmes. Un arī priekš pāra - vajag to izaugsmi.

Ja tu uztraucies, ka dzīve beigsies, tad tu darīsi, lai tā nebūtu.
Man personīgi dzeršanas un klubiņi sen jau neinteresē. Balles, kādas man patīk, var mierīgi apmeklēt ar bebi un tā arī darām. Izgulējusies esmu kā vēl nekad, brīvais laiks sev ir vairāk kā vajag. Kas zina, kā būs vēlāk, bet spriežot pēc apkārtējo pieredzes, tad bērna niķīgums utt. atkarīgs no pašas mammas rakstura. Esmu ievērojusi, ka pārsvarā ir tā, ka raizīgajām mammām ar bērniem biežāk kādas problēmiņas (varbūt meklē tās tur, kur to nav, nezinu).
Vienīgais, kas man pietrūkst, ir sportiskas aktivitātes, bet zinu, ka pēc gada to jau varēs :-)

Kad biju stāvoklī, tad iedomājos, ka agri atsākšu strādāt, jo nevaru tāpat nosēdēt mājās. Mani plāni sabruka:D, kad piedzima bērns. Bērni jau ir dažādi. Draudzenei meita, nolika smilšu kastē un spēlējās, un pati lasīja žurnālu. Man noliku jau pēc minūtes ir aizgājis, kur citur, un vēl pēc minūtes pavisam kur citus. Man noveicies ar ļoti aktīvu bērnu, jo bez uzraudzības es nevaru atstāt ne mirkli.

Dantessa, parunāsim, kad bērns piedzims. Bērns var vienkārši nepalikt pie svešiem, pat ja zīdainis. Es piedzīvoju tādu situāciju un kopš tā laika esmu jutusies mazliet piesieta un ieslodzīta. Viss ir jāpakārto bērna dienas režīmam un gulētiešanai. Ja koncerts, tad līdz 21.00, ja izbraukumi, tad jādomā, kur bērns pagulēs, jo citādi būs kašķīgs. Manam bērnam drīz būs 2 gadi un tikai šovasar viņš pirmo reizi nakšņoja bez vecākiem. Viss bija kārtībā un es jūtu, ka mana brīvība sāk atgriezties.
Ar nākamo bērnu uzreiz meklētu aukli, kas ir ar mieru retu reizi pieskatīt, bet ko bērns regulāri satiek un atzīst. Diemžēl manā dzīvesvietā mēs aukli neatradām, bet vest pie aukles uz mājām negribēju.
Es teiktu, ka dzīve ļoti mainās un daudzas no lietām, ko ar vīru darījām iepriekš, vairs nav reālas ar bērnu. Iespējams, ka ir vecāki, kam bērns nekam nav šķērslis, bet man pietiek paklausīties lielveikalā niķu brēkas, lai saprastu, ka savam bērnam to negribu. Bērnam nav piemērotas visas izklaides, ko pieaugušie dara.

Nē, visiem cilvēki nav vienādi un visiem nav vajadzīgas vienas un tās pašas lietas, lai būtu laimīgi, attiecīgi - ne visiem jākļūst par vecākiem. Taču, ja tu patiešām vēlies bērnu, tādām lietām kā brīvības zaudēšana nevajadzētu tevi apturēt.

Es arī uzskatu - ja neesi gatava 30 gados, tad diezin vai īpaši gatavāka jutīsies 40 gados. Turklāt - jo vecāks cilvēks kļūst, jo neelastīgāks savu dzīves paradumu maiņā. Manuprāt:-) Turklāt arī tajos 35- 40 gados interese baudīt dzīvi - ceļot, iet uz teātri, sportot utt. - arī tā pēkšņi nebeigsies. Tā ka jebkurā vecuma posmā nāksies daļu sava laika veltīt bērnam.

Piparene, man ļoti līdzīgas sajūtas.

Piparene, paldies par godīgo viedokli. Vismaz viedokli, ka rozēm ir ērkšķi.

Bet es bērnam nebūtu gatavāka arī 40 gados, jo tā dzīves mainīšanās ir tik spēcīga, ka īsti gatavs tam nevar būt. manas domas.

Lūk tas ir tas, ko domāju.
Runa jau nav par alkoholu un klubiem, bet par to dzīves baudīšanu.
Piem., strādāju agrak uzņēmumā, kur bija daudz sieviesu ap 50, līdz šim vairak jauns kolektīvs. Un tieši starp viņam varēja saprast, ko dara bērni - dzimšanas dienas, ārsti, izlaidumi, mājas un darbs.
Savukārt, dama,s kuram bērnu nav bijis - teātru vakari, brīvdienas Berlīnē, Barselonā, sports, un tā attieksme vienkārši super.
Un tad, kad ta no malas paskaties, nodoma, es gribu būt tajā foršo tanšu vilcienā.
Un, ja godīgi, man ļoti patīk bērni, es viņus varu auklēt un spēlēties un barot un ko tik vēl ne, bet ja man tas būtu jādara 24/7, lūk, tas ir tas, kas mani biedē.
Es neesmu no tam sievietēm, kas strādā 12h, vel izskatās pēc supermodeles un paspēj vēl iegūt dokotra grādu. Tādēļ esmu reālistiska un saprotu, ka bērns ir pienākums, ko nevar atlikt uz rītdienu. :)

Es priecīga vēljoprojām un ar katru mēnesi arvien priecīgāka palieku.
Neviens tusiņš, neviens ceļojums nav vērtīgāks par manu bērnu.
Un vispār mēs svarīgos tusiņos piedalījāmies ar visu bērnu, tikai protams es nedzēru un bērnam bija telpa, kurā ir mazāks troksnis, nekā visur citur, kur pagulēt. Tagad jau ir tik liels, ka droši atstāju pie savas vai vīrieša mammas. Pa cik ar krūti nebaroju, tad pa lielam varu iet tusēt, dzert un darīt ko gribu, ja ir kāda mamma, kura var pieskatīt viņu man.
Ak, jā.. arī ceļojumā bijām kopā ar viņu nesen.
Es zināju, ka nekad nebūšu gatava, taču bērnu, vismaz vienu, es obligāti gribēju.
Par tiem veča alus vakariem runājot, tad labāk sameklē sev citu veci. Mans uz tādiem alus vakariem 100 gadi nav gājis, varbūt kādreiz pokeru uzspēlēt, vai pie čoma biljardu. Nu, tur visur var arī iztikt bez dzeršanas.
Vismaz manējais ar mani solidarizējās un es varēju izlemt, kur es gribu braukt un atļaut viņam atpūsties un kur es negribu braukt, sēdēt klāt. :D Arī smēķēšanu atmeta kopā ar mani.

Vasarasmeita, es tevi saprotu, jo domāju agrāk tieši tāpat! Jāsaka, ka man pagaidām mammas pieredze maza, bet tiktāl ir paveicies, ka ir kas pieskata un bēbis nonstop'ā nebļauj, tāpč šajā diskusijā man nav ko (pagaidām?) pačīkstēt. Ir mammas, kurām ir tieši tā kā tu stāsti un ir tādas, kurām tā nav un to, kāds būs tavs bēbītis tu uzzināsi tikat, tad, kad satiksi. Zinu pāri, kas ar 3 bērniem dara visu to, ko minēji - gan sporto, gan ceļo, gan dzer vīnus ar draugiem. To visu var izdarīt! Jautājums ir attieksmē un... naudā!

Vasarasmeita, domā tām 50 gadu vecajām sievietēm dzīve rožu dārzs bez ērkšķiem..(t) Katram ir savas sāpes un problēmas.