Vai tu baidies mirt?

Nebaidos no nāves kā tādas, bet maidos no mokām pirms tā iestājas. Tas ir, noteikti negribētu mirt no vēža vai kā citādi mocīties. Šī ir tēma par kuru es labāk nedomāju nemaz, kaut kā vispār nespēju iztēloties, ka es varētu mirt un kad saprotu, ka kaut kad tas noteikti notiks paliek tā ne visai patīkami

Tātad tu baidies, ja nevēlies par to savā prātā aizdomāties.
Pēc maniem novērojumiem lielākā daļa ir ar līdzīgiem uzskatiem...tikai kāpēc cilvēki nenovērtē doto dzīvi? Var pienākt brīdis, kad jau būs par vēlu, ko mainīt/nožēlot...

Nenovērtē tāpēc, ka nevienam nešķiet, ka tam var pienākt gals jebkurā brīdī. Mēs taču daudzas lietas (diemžēl) dzīvē uztveram kā pašsaprotamas, patieso vērtību saprotam tad, kad tās pazūd, vai kaut kam pienāk gals :(
Es baidos, ļoti. Vēl vairāk baidos, ka man tuvie nomirs ātrāk, un man nāksies ciest. :(

Nebaidos no nāves, un nebaidos arī to apspriest, tas ir tikpat dabisks process kā dzimšana. Līdz vecas vecenes gadiem negribētu nodzīvot, kā arī negribētu mirt no kādas slimības. Vēlētos, lai mana nāve ir pēkšņa, kāda avārija, negadījums, utt.

Man ir bail no fiziskām ciešanām, nevis no nāves. Es gan nesaprotu, kā cilvēks var būt gatavs mirt, bet no veciem cilvēkiem šādi teksti ir dzirdēti. Nesen viena radiniece 90 gadu vecumā pēc operācijas pateica, ka grib mirt, absolūti negrib dzīvot, atteicās ēst un nomira arī pēc pāris dienām...
Ja pasaulē viss nesaies greizi, tad gribētu dzīvot ilgi. Mūžīgu dzīvošanu nespēju aptvert, iespējams, tad dzīve liktos bezjēdzīga, vai tieši pretēji - varētu paspēt piepildīt visas vēlmes.

Baidos.
Baidos no tā, kādā nāvē aiziešu.. Mocīties negribu.
Otra lieta, kura biedē - baidos aiziet pirms vecākiem! Mamma ne reizi vien teikusi, ka nav dzīvē nekā briesmīgāka, kā zaudēt bērnu.

Pēdējā laikā bieži dienas beigās aizdomājos, vai būtu apmierināta ar savu nodzīvoto dzīvi/dienu, ja rīt nepamostos? Nezinu, kāpēc, bet pēdējā laikā aizvien biežāk parādās domas par to, ka neesam mūžīgi, ka jānovērtē katrs brīdis kopā ar tuvajiem. :-)

Bet tāds ir dzīvu būtņu cikls...piedzimt un nomirt.
Bet Apple_pie tev taisnība par to nenovērtēšanu. Saku no pieredzes, kad piemēram kaut kas ar veselību notiek, pēc tam tu domā labi, ka atkal viss kārtībā.
Dzīvība tā ir vērtība, bet visi kari/slepkavības un pašu cilvēku nevēlēšanās dzīvot tā lai nedarītu pāri sev, noved pie tā ka daudzi mirst agri...
Piemēram Mārtiņš Freimanis...nomira jauns, jo nevēlējās kārtīgi izārstēt gripu. Tādā veidā mēs, cilvēki paši sev parakstām spriedumu ar laika degli...tāpēc rodas jautājums vai mūsos ir ieprogrammēta pašiznīcināšanās? Interesanti.
Novēlu visiem dzīvot mierā un apzināties cik trausla ir dzīvība. Ne tikai paša, bet arī citu cilvēku un dzīvu būtņu. Pieņemt to, ka reiz katrs mirsim, atstājot pēdas laika upē. Un kad pienāks laiks, nebaidīties no tā...
Cienīsim dzīvību!

Es baidījos mirt kamēr man nebija ģimenes, bērnu.
Tagad, kad tas viss ir, ir mierīgāk, jo tas ir tas vērtīgākais paliks aiz manis.
Domāju ka daudzi cilvēki ļoti nevērīgi attiecās pret savu veselību un dzīvību.
Daudzi jauni cilvēki iet bojā autoavārijas, noslīkst vai nositās un bieži vien pašu vainas dēļ.

Jā, piekrītu, kad lasu par visām avārijām, kur miruši cilvēki, jo pats vai kāds cits ir pārkāpis ceļu satiksmes noteikumus - pārgalvīgi braucis, alkohola vai citu vielu iespaidā, man tādas dusmas, jo. .. te tu esi, te tevis nav, citreiz tikai tāpēc, ka viens idiots ir ceļu satiksmē. Briesmīgi.

Nē, man nav bail nomirt. Nomirt tas ir vienkārši pārstāt eksistēt, aizmigt. Tur nav nekā briesmīga. Man ir bail no iespējamām ciešanām pirms tam. Bet es noteikti gribu dzīvot garu mūžu. Noteikti ceru, ka nemiršu jauna.

Nē, nebaidos mirt. Drīzāk tas ir žēlums par neizdarīto vēl šajā pasaulē, nepateiktajiem vārdiem un cilvēkiem, kurus jāatstāj.
Labāk izvēlētos mirt pēc gara mūža, bet pēkšņi un bez sāpēm. No nāves kā tādas nebaidos.:-)

Man vienmēr ir licies, ka man nav bail mirt. Bet brīdī, kad stāvēju rindā un pārbaudi vai man ir audzējs galvā, sapratu, ka šausmīgi baidos no nāves. Es gribu dzīvot!

Mani laikam nebiedē pati nāve, bet biedē apziņa, ka novecoju un vienā jaukā dienā manis vairs nebūs, bet pasaulē, jau nekas nemainīsies, viss turpinās ritēt savu gaitu, tāpat arī ļoti biedē doma par to, ka kādu dienu es vairs nevarēšu acis atvērt, pasmaidīt un vienkārši baudīt dienu. Pašai šķiet, ka lai nu kuras bailes, bet šīs ir ļoti egoistiskas, par nelaimi reizēm ļoti traucējošas.:-(

Aktuāla tēma.
Man tagad ir periods, kad šķiet, ka ilgi nedzīvošu un mans laiks uz šīs zemes ir beidzies.
Pirms pāris mēnešiem mēģināju griezt vēnas - ceru, ka pati sevi kapā neiedzīšu un šaubas ir liekas.
No nāves nebaidos - tā sagaida mūs visus. Savas depresijas iespaidā esmu arī samierinājusies ar tādu faktu. Dzīvot arī īsti negribas, saņemos, jo vecākiem esmu vienīgā, negribas viņus sāpināt.

Nedaudz jau ir bail, jā.
Ticu, ka tad, kad labāk iepazīšu Bībeli, no nāves vairs vispār nebaidīšos. :) Lai nu kā, Dieva plāns, lai arī kāds tas būtu, ir pats labākais plāns. :)

Ne jau no nāves baidos, bet no sekām (ciešanām), ko mana nāve radīs maniem tuviniekiem. Bet nu jā, man ir savādāks viedoklis dēļ hroniskās slimības, dēļ pārciestās klīniskās nāves.

Fakts, ka manis vairs nebūs, īsti nebiedē. Galvenais, lai pirms tam nebūtu jāmokās bezspēcībā, vienalga fiziskā vai garīgā. Vairāk uztrauc tas, ka mana nāve varētu sagādāt sāpes un neērtības citiem.

WTF, Šoko!?
Cerams tā ir īpatnēja humora izjūta, un nekas vairāk! 8-)

Es drīzāk baidos nomirt nenodzīvojusi laimīgu un piepildītu dzīvi, nevis vienkārši nomirt.