Nu var jau saprast visus šitos "sarežģītos vecumus", bet tas jau ir par traku. Es savam brālim tā arī nolasītu morāli par to, lai paskatās apkārt - viss, kas ir viņam ir, ir vecāku dots un gādāts un mazākais, ko viņš var darīt, ir vismaz izrādīt cieņu pret māju, pret lietām un visu, kas viņam pieder. Ar pusaudžiem nevajag caur puķēm runāt, ar pusaudžiem vajag tieši, lai protās kauna un iemācās nolikt uz mirklīti untumus malā.
Katrā ziņā tā ir vecāku vaina, ka bērns ir tāds. Viņi noteikti ir labi vecāki, bet ir gadījies kaut kur nošaut greizi, un Tev tas nav jālabo. Tu vari palīdzēt māsai saprast, ka ir laiks beigt spuroties uz mirkli un izdarīt to, ko vajag. Atņemšana, kliegšana, draudēšana nemaina vispār neko, vajag runāt tiešu valodu - kā ir, kā būs un kāpēc viņai būtu jārīkojas savādāk. Un tā noteikti nebūs viena reize, kad tā būs jārunā.
Es uzskatu, ka Tu esi tiesīga savai māsai mācīt cieņu pret vecākiem, pret mājām un ģimeni. Vismaz manā ģimenē tā ir, ka visi mācāmies cits no cita, un nevis tāpēc, lai kaut kas notiktu tā, kā otram gribās, bet tāpēc, lai visiem būtu labāk - arī tam, kurš to morāli vai rājienu dabū.