Pusaugu brāļi un māsas

Mums ar brāli 2 gadu starpība. Attiecības ļoti labas :-) es negribētu tik lielu gadu starpību ar brāļiem/māsām

Man ir 10 gadus jaunāka māsa, 9 gadus jaunāks bràlis - attieciibas labas, vienmeer saprotamies, jā, dažreiz iznaak kaads asaaks vaards, bet taadaa gadiijumaa, ja pati kaut ko netaktiski pasaku, bet tāpat neapvainojamies un aatri visu piedodam ))
Manai draudzenei ir taada maasa, kas runaa pretim un žeelojas, suudzas blah blah blah, bet kaut kaa jau vinas sadziivo un viss daudz maz okey.
Autorei, tas ir paarejas vecums, galvenais netureet ļaunu praatu, censties vairaak runaat, pat tad, ja neklausaas, vina kaut kad sapratiis, ja vien nesaaksiet ignoreet vinas uzvediibu un laut pilniigu vaļu.

Nu var jau saprast visus šitos "sarežģītos vecumus", bet tas jau ir par traku. Es savam brālim tā arī nolasītu morāli par to, lai paskatās apkārt - viss, kas ir viņam ir, ir vecāku dots un gādāts un mazākais, ko viņš var darīt, ir vismaz izrādīt cieņu pret māju, pret lietām un visu, kas viņam pieder. Ar pusaudžiem nevajag caur puķēm runāt, ar pusaudžiem vajag tieši, lai protās kauna un iemācās nolikt uz mirklīti untumus malā.
Katrā ziņā tā ir vecāku vaina, ka bērns ir tāds. Viņi noteikti ir labi vecāki, bet ir gadījies kaut kur nošaut greizi, un Tev tas nav jālabo. Tu vari palīdzēt māsai saprast, ka ir laiks beigt spuroties uz mirkli un izdarīt to, ko vajag. Atņemšana, kliegšana, draudēšana nemaina vispār neko, vajag runāt tiešu valodu - kā ir, kā būs un kāpēc viņai būtu jārīkojas savādāk. Un tā noteikti nebūs viena reize, kad tā būs jārunā.
Es uzskatu, ka Tu esi tiesīga savai māsai mācīt cieņu pret vecākiem, pret mājām un ģimeni. Vismaz manā ģimenē tā ir, ka visi mācāmies cits no cita, un nevis tāpēc, lai kaut kas notiktu tā, kā otram gribās, bet tāpēc, lai visiem būtu labāk - arī tam, kurš to morāli vai rājienu dabū.

Reāls vecāku feils, kad nav iemācījuši bērnu kādām jābūt savstarpējām attiecībām ģimenē.
Principā tēvam šis būtu jāatrisina.
Dienvidparkā bija ļoti laba sērija tieši par šo tēmu, kā Cartmanu mamma pārmācīja, protams dienvidparka stilā, bet ļoti patiesi. :)

es zinu, ka tūliņ mani nosauks par varmāku utt, bet ja mani 13 gadīga spindzele nosauktu par idioti vai kropli es viņai momentā uzšautu.

Amnile - principā pareizi. Tikai tagad uzšaut jau ir par vēlu - to vajadzēja tad, kad šī visatļautība sāka līst ārā. Tēvam ir jānovelk robežas un jāparāda kurš tajā ģimenē ir noteicējs. Visi darāmie darbi viņam ir jāsadala un jānosaka atbildīgie no kuriem savukārt pienākas, ja kaut kas nav izdarīts kā vajag.

Tieši tāds ir mans brālis, kuram ir 11 gadi, man 23. Par visu prasa naudu , visu laiku parādā es esot viņam utt. Ir brīži ,kad ir ok, var parunāt un var sarunāt daudz ko , bet nu biežāk vienkārši ved no rāmjiem ārā. Aizbraucot ciemos nereti pirmais teksts ir ,kad tu brauksi prom un apsaukājas ar pie visa. Ir runāts, ka tik daudz esmu viņam palīdzējusi, tik daudz devusi , bet pateicība nekāda. Viņš uzreiz spītīgi , neko tu man nepalīdzi , tu esi sliktākā māsa pasaulē ,kaut tu avarētu un jūs visi nosprāgtu. Ja vēl kaut ko par mani saka , tad vēl valdos, bet ja piemin kaut ko sliktu par manu bērnu , ir dabūjis pļauku arī pa seju. Uz laiku miers, bet pēc tam jau atkal sākas... Domāju,ka vienkārši nenobriedušais prātiņš nezin, ko darīt, lai pievērstu uzmanību un visi viņam izdabātu.
Var vēl mēģināt runāt - tu izdarīsi tagad to , es pēc tam to un tas, ka būsiet līdzvērtīgi arī varbūt liks justies viņai labāk. Vairāk kopīgu aktivitāšu var līdzēt. Bet galu galā gan jau tikai laiks visu mainīs.

Man ir otrādāk, es esmu pusaugu māsa savam par 8 gadiem vecākam brālim. Mājās visu darījām kopā (līdz brīdim, kad izvācās no mājas) arī tagad, kad satiekamies, mums ir ļoti draudzīgas attiecības, kaut gan, kad biju sīkāka, speciāli meklēju kašķi un kautiņu. :D
Par mājās veicamajiem darbiem ne man, ne brālim neviens nekad nav maksājis, arī tagad viņš šad tad man izpalīdz, ja man kas ir nepieciešams. :)

Diemžēl šeit pie audzināšanas ir vainīgi vecāki.
Es pat iedonāties nespēju, ka mana māsa mani nosauktu par kropli vai kā citādi. Diemžēl uzreiz dabūtu pa muti un iztriektu no mājas ārā.
Protams es saprotu ka pusaudziem telefons ir ļoti svarīgs un māsa viņā pavada daudz laiku, bet kad ir nepieciešamas nāk palīgā.:-)

Diemžēl šeit pie audzināšanas ir vainīgi vecāki.

++++ protams, ka ir visaadi gaajieni shajaa vecumaa, bet savstarpejai cienai tomer ir jabut.... :(

Tava māsa netiek sūtīta uz nometnēm? Vismaz agrāk tajā vecumā tas atvēra acis, jo nenormāli sekoja līdzi vai tikos un tikos ir saklāta gulta, sagatavojies aktivitātēm, apēstas pusdienas pirms saldumiem, nolikti trauki nodošanas punktā (ja ēdnīcā baro), vai liek žāvēties dvieļus u.c. lietas pēc dušām/peldēm.
Atceros, ka tad vēl bija visi sadalīti pa istabiņām grupiņās un bija kopīgie vērtējumi par visām istabiņām, lai ir sava veida sacensība par kārtīgāko istabiņu. Attiecīgi, ja viens bija nevīžīgāks, grupiņa radīja spiedienu un cilvēks pats jau sāka pakļauties zināmām normām un kļūt par cilvēku, jo neviens ar tevi neuķinājās kā ar zīdaini.
Vismaz atrodiet kādu saimniecību kur viņu nosūtīt - tad viņa zinās kā tas ir agri celties, lai visu dienu strādātu zemes darbiņus, lai nestu labumu ģimenei ēdiena utt. ziņā un ka par to nemaksā, lai ziemā būtu tie kartupeļi, kāposti, tomāti, kabači utt. uz pusdienu šķīvja, nevis jauns iphone, jo palīdzēja mammai 5x aiznest iepirkumu maisiņu.(t)

Vecākās māsas meita ir tieši tāda pati. Viņai uz visiem un visu ir nošpļauties,visi ejiet dirst. Agrāk vēl mani kaut nedaudz respektēja,jo kad viņa maza bija tad daudz pieskatīju,spēlējos.
Mājās neko nedara,ne novāc pēc sevis,ne savu istabu kārto. Naturāli visus sūta piecas mājas tālāk,viņai redz nekas nav jādara,bet kā pirkt jaunas drēbes vai jaunāko telefonu tā vecākiem tas ir viņasprāt pienākums. Kur ir vaina? Audzināšanā,tikai un vienīgi audzināšanā.

Nesaprotu, kā kaut kādiem primitīviem tīņiem ļaujat izrādīt necieņu pret sevi?
Manuprāt, tīņus morāli salauzt ir ļoti vienkārši, ja to dara koordināti un mērķtiecīgi. Uzsāciet viņu izsmiešanu ģimenē, piemēram, par ārieni, uzsveriet, cik citi brāļi/māsas ir veiksmīgi, bet kādi viņi ir "niecības". Svarīgākais, lai šādu nostāju solidāri paustu visi ģimenes locekļi. Ticiet - jau pēc neilga laika tīnis, nespējot izturēt šādu "presingu", salūzīs un ļoti mainīs savu attieksmi pret ģimenes locekļiem.

kopš kura laika mobings ģimenē ir pareizs pāraudzināšanas līdzeklis?
Un arī tām, kas iesaka ignorēt, problēmu bērnudārznieku stilā neatrisināsi.
Vienīgais, ko tu vari darīt, ir bliezt pretī tā pat kā viņa pret tevi. Te nu gan jāpiekrīt, ka šis, manuprāt, ir moments, kad savas morāles, ka var mest pie malas un būt tik pat skarbai pret viņu, kā viņa pret tevi, bet kad pret tevi izturas labi tad tu pret viņu arī laipni. Un runāt ar vecākiem, lai viņi audzina, kaut vai ar telefona, datora atņemšanu, un pilnīgi visu mājasdarbu darīšanai viņai vienai, līdz sapratīs ka ģimenē vienam otram ir jāpalīdz, nevis vecāki un vecākā māsa raujas, a sīkā māsa kāpj uz galvas.

Paldies par viedokļiem!
Palasot dažus līdzīgus piemērus, liekas, ka šāda uzvedība šī gadsimta paaudzes iezīme:-/ Man patiesībā ir ļoti žēl, jo labprāt pavadītu kopā vairāk laiku arī izklaidēs, taču negribas, lai šādi vārdi tiktu vērsti manā virzienā arī publiskā vietā, ja izdarīšu kaut ko tādu ne pa prātam, piemēram, nenopirkšu frī kartupeļus.
xaos Nometnes, īpaši tās, kur tu aizbrauc prom, tagad ir palikušas nenormāli dārgas, tad nekur nesanāk sūtīt, bet lauku darbi nekur tālu nav jāmeklē, jo pašiem arī ir, kur pastrādāt. Taču vienmēr, kad jāiet strādāt, rodas kāds iemesls,kāpēc nevar- tad gribas paēst, tad galva sāp utt., un kad ierodas, tad viss gandrīz jau ir padarīts.. Mājās esmu mēģinājusi arī nenomazgātos traukus sakrāmēt gultā, ja līdz virtuves izlietnei tik grūti aiziet, vienkārši bez kādiem komentāriem. Netraucē viņai viņi, noliek zemē un iet gulēt..
Roberts.I to sauc par mobingu, ne tīņa audzināšanu. Gribu veselīgas attiecības, nevis sabojāt otram dzīvi.

Mobings manā skatījumā ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem tīņu "salaušanai" un tai sekojošai uzvedības korekcijai.

Nav, nav šitāda uzvedība nekāda mūslaiku pazīme. Visi pusaudži gan manā ģimenē, gan draugu lokā ir pieklājīgi un forši cilvēki. Jā, uznāk brīžiem hormonu vētras, bet tās ar savējiem esam izrunājuši un gan es, gan viņi zinām, kapēc tādas nāk, kas notiek ar smadzenēm un hormoniem un kā labāk rīkoties, ja pēkšņi kļūsti dusmīgs vai bēdīgs.
Mans vienīgais ieteikums ir būt godīgai un atklātai un pastāstīt visu, ko tu par to domā - ka viņa uzvedas kā neciešama, izlaista muļķe un, pat ja ģimene to kaut cik spēj tolerēt, tad apkārtējā pasaule nē. Pastāsti viņai, ka šobrīd tev viņa nepatīk un tu negribi ar viņu pavadīt kopā laiku, jo neuzskati par foršu cilvēku. Un iedod perspektīvu - kāda ir dzīve pēc hormonu vētrām un kā pēc tam kauns par nesavaldību. Vēl labāk, dod zināšanas - stāsti kādas pārmaiņas notiek viņas ķermenī, nervu sistēmā, hormonos, smadzenēs, utt. Bet jā, tavi vecāki ir kaut ko salaiduši dēlī, jo bērnam, kuram ir veselīgas ģimenes saites vajadzētu varēt šo periodu pārdzīvot mierīgāk.:-/

Nedaudz aizstāvēšu māsu... Iedomājies - tev jau ir 13, tu praktiski esi pieaugusi sieviete, bet visi pret tevi izturas kā pret bērnu. Lielā māsa, kurai vajadzēja būt tavai labākajai draudzenei, ierodas atvaļinājumā uz tavu māju un sāk tevi komandēt. Tava māsa! Cilvēks, kas ğimenes hierarhijā sēž uz tā paša zara kur tu, tagad pret tevi izturas kā pret kaut kādu padoto! Kas vel nebūs! Kā es viņiem visiem rādīšu!
Pasaki vecākiem, lai sāk audzināt savu bērnu, tev ir jābūt māsai nevis mātei.

Piekrītu par to, ka Tev jābūt māsai nevis mātei! Tev viņa nav jāaudzina, lai to dara vecāki!
Man ir pusaugu māsa un vēl mazāks brālis, protams, gadās arī saķerties un tā, bet nu vienmēr viss tiek izrunāts un, ja ir kādas problēmas, visu mierīgi izskaidroju + izskaidro gan māte, gan tēvs.