Ar tām pašpalīdzības grāmatām lielākoties ir tā, ka tas vienkārši ir (atvainojos par tiešumu) slikti sarakstīts sū uz kociņa. Lielais vairums darbojas pēc vienāda principa:
1. Cilvēks jūt savā dzīvē tukšumu/nepilnību/krīzi
2. Identificē problēmu (kas ir tas, kas šo nepilnību dzīvē rada) un nolemj kaut ko mainīt
3. Rada vīziju par to, kur, piemēram, gribētu būt pēc gada/5/10 utt un kā gribētu justies/tikt uztverts, utt.
4. Identificē ceļu uz lielo, vizionāro mērķi un rada reālu rīcības plānu ar nelieliem mērķiem un mērāmu progresu
5. Pieturas pie sava plāna, domā pozitīvi un svin mazās uzvaras.
Šito visu var izdarīt uz pāris A4 lapām un motivācijas uzturēšanai paklausīties kādus čaļus jūtūbē.
Citas svarīgas nianses:
1) Veselīga pašapziņa un pašcieņa ir būtisks faktors, bet nav tik daudz atkarīga no apkārtējiem kā indivīda paša.
2) lai gan rietumu kultūra mums stāsta, ka laime ir stāvoklis, kas ir dabisks un visi pēc tā tiecas, ir vesela rinda cilvēku, kas labāk jūtas esot nelaimīgi. Nelaimīgums var sniegt drošības sajūtu, iespēju vienkāršāk iegūt emocionālu tuvību un atbalstu. Ir svarīgi godīgi saprast vai tu gadījumā nepiederi pie šīs cilvēku grupas.
3) veselīga psihe tiešām visbiežāk tiecas pēc laimes/apmierinātības stāvokļa. Tieši tapēc laime ir sintētiska - mūsu psihe to sintezē, lai ļautu mums (ar mazāk stresa) sadzīvot ar apkārtējo realitāti. Par laimi un apmierinātību ar dzīvi ir vairāki brīnišķīgi TED talks, kas pieejami appā vai jūtūbē, iesaku.
4) panākumi ir relatīvi.
41
