Ceļošana vienatnē

Meitenes (l) paldies par iedvesmu :-) šobrīd dodos nedēļu ilgā piedzīvojumā viena pati :-) tāds prieks(l)

Es pierkastos solo ceļotājos. Esmu ceļojusi arī kompānijā, bet godīgi saku - solo man pat patīk labāk. Nekad neesmu pat mēģinājusi ceļumā uzsaķt kādu flirtu un iepazīties, un vispār komunikācijaa r svēsajiem man nekad nav patikusi, ceļojot ar iztieku ar minmumu. Man nav vientuļi vai garlaicīgi - pati sev esmu gana laba kompānija uz kādu laiku - bet, protams, ka tas ir atkarīgs no aktra pasā, ir cilvēki, kuri labi nejūtasarī paliekot vaakrā vieni paši mājās, tādam loģiski enptiks dienāsm vienma klejot (pie kam nepagalvoju, ka vieni vai otri būtu labāki, katram svas vieankrārši). Ļoti patīk, ka vienai esot varu gūt maksimumu no tā, ko gribu un varu apskatīt - jarēķnās tikai ar peronīgo nogurumu, izsalkumu un wc vēlēmēm, mani neirobežo citu intereses, vēlmes un vajadzības (jo neesmu satikusi 2 cilvēkus, kam viss šis sakristu par 100%, vienmēr tātad nāks meklēt kompromisus.) Tā kā ārpus eiropas neemsu bijusi, loģiski, ka nav bijis jābaidās par vietējo tradīcijām un izpratni par sivietes lomu, tāpēc nē, nekad nav bijis bail. Bet nu es asas izjūtas nemeklēju, "maskačkās" nelienu un naktis guļu...

juta, super (l)

Gadījumā, ja nav kompānijas un ir vēlme kaut kur doties - es lidotu viena. Pirms dažiem gadiem nebija neviens cilvēks, kurš varētu vai gribētu doties ar mani uz Gruziju, tā nu sanāca, ka Rīgā iepazinos ar vīrieti no Gruzijas, samainījāmies ar kontaktiem un pēc neilga laika es jau biju Tbilisi. Es dzīvoju savā viesnīcā, bet viņš man izrādīja vietējo kultūru, iepazīstināja ar vietējiem cilvēkiem un sniedza tādu ieskatu, ko daudzi tūristi laiž gar ausīm. Kopumā tās bija lieliskas atmiņas.
Es vislabāk tomēr ceļoju ar kādu kopā, bet, ja būtu vēlme un nebūtu kompānijas - mierīgu sirdi dotos viena, iepazītos ar vietējiem cilvēkiem un izbaudītu savu laiku.