Kas ir tas?

Standarts - nāve (it īpaši tuvinieku) , grūti saprast ar prātu, ka tikko vēl visas omas māsas tevi ucinājušas, lutinājušas un te pēkšņi tu saproti, ka neviena vairāk no viņām nav, vēl ome palikusi, bet tas arī ir tikai laika jautājums. Tad sāk rasties bažas par tēti utt. Vienvārdsakot, ne pat bailes, bet tas grūti pieņemamais , ka cilvēkam būs jāaiziet.
Ja izbaudīšu dzīvi un dzīvošu tagad, tad par vecumu nav jābaidas :)

Vispār, kopš zaudēju tēti, baidos zaudēt arī mammu, bet zinu, ka tās ir nedaudz citādas bailes.

Same story bro.. Laikam visvairāk baidos, ka kas slikts varētu notikt ar mammu vai māsu, tie ir mani pēdējie cilvēki. Lai gan vairāk esmu kļuvusi vienpate, tomēr šie cilvēki man ir vajadzīgi! :-)
Otra lieta no kā man ir bail, ka ar mani notiks, kas tāds (piem.palikšu paralizēta pilnībā), ka es pat nevarēšu neko izdarīt, lai nomirtu. Tā būtu kā elle zemes virsū. Tu tur guli, līdz vienkārši nomirsi..:-/

Biedē savas un tuvu cilvēku veselības problēmas, nāve. Dzemdības arī biedē, te jau iepriekš minēto iemeslu dēļ, ka var piedzimt nevesels bērniņš vai būt kādi nopietni sarežģījumi. Vispār labāk cenšos nedomāt par to visu negatīvo, tā jau esmu pietiekami emocionāla un paranoiska :D

Laikam neesmu vienīgā, kuru baida dzīves beigas, bet ne tik ļoti kā savas bet han mīļu cilvēku..
Kādreiz par to pat neaizdomājos, bet tagad gadiem ejot un acīmredzami kad vecāki un vecvecāki noveco par to aizdomājos, ka tā būtu tik skumji apzināties, ka tas cilvēks vairs nepiezvanīs, neatberauks vai es vairs nevarēšu aprunāties.. it kā jau kā Neons saka tas tāds loģisks noslēgums dzīvei un bez nāves nebūtu dzīves bet tas tomēr biedē! (Bet cerams tas vēl ilgi jo ilgi nepiepildīsies!)
Vēl par ko es ļoti baidos ir ka es pati vecumsienās mocīšos ar vecumu un alimībām vai nedod dievs vispār kļūt par dārzeni.. un es negribētu zināt ka manas dienas ir skaitītas (kā tas notiek ar smagi slimiem cilvēkiem) labāk lai tas notiek man nezinot!
Un bailes, ka mirstot es nožēlošu ka kaut ko neizdarīju..

Ā jā un ņemot vērā pēdējo gadu notikumus, bail no kara, terorakta vai ka nonāks viss tik tālu ka uzmetīs kaut kādu no sērijas atombumbu un viss.. no iebrukuma, kara tev vēl tiek dota iespēja glāpties vai bēgt, bet ja tas ir atomkarš tad gan ir pilnīgs čau.. 8-)

Mani baida vienmēr apkārt glūnošā iespēja neatgriezeniski pazaudēt veselību. Tik daudz cilvēku apkārt, kuri vienā mirklī ir zaudējuši spēju staigāt, kustēties, redzēt, dzirdēt.. Mani baida tas, ka nelaime var notikt jebkurā mirklī ar jebkuru cilvēku, arī ar mani, un neviens nekad nezina, kas notiks, kad un kā. Un tas, ka nevaru nevienu, pat sevi no tā pasargāt.
Mazliet baidos arī par to, ka nekad mūžā nespēšu atdarīt saviem vecākiem to, cik laba viņi man darījuši un cik daudz manī ieguldījuši. Lai ko es darītu, vienmēr būs par maz, un, lai gan es zinu, ka viņi zina, cik pateicīga viņiem esmu, tik un tā baidos, ka nesasniegšu tik daudz, lai viņiem atdarītu. Tādas dīvainas bailes, mjaa

Man bail kļuut par invaliidi, vienalga kaada tipa - alkums, kļūšana mēmai, nedzirdigai, ratiņkreeslaa

Aptuveni tāpat. Baida nelaimes gadījumi, smagas, neārstējamas slimības, kuru dēļ var zaudēt dzīves kvalitāti.
Bet ikdienā par to galīgi nedomāju, daudz, daudz vairāk baidos no lietām, kas patiesībā ir sīkumi, kaut vai tie paši ārsta apmeklējumi vai eksāmens.
Vēl baida tas, ka varētu zaudēt kaut kādas materiālās vērtības, palikt bez dzīvesvietas.

Kad Tu beidzot dzemdēsi un nomierināsies?

Štanciņ, neredzi ka man bēbis jau zobos? :-D

Satraucos par savu un tuvu cilvēku veselību.

Bail par saviem tuviniekiem.
Bail no kara. (saprotu, ka nebūtu gluži tas pats, kas agrāk, bet bailes māc, ja nu)
Varbūt dīvaini vai ne, bet bail no izvarošanas, jo tas ir kaut kas tiešām briesmīgs. Bail no pedofīlijas - mani gan tas vairs nevar skart, bet iedomājoties, ka kas tāds, Dievs pasarg, var notikt ar maniem nākotnes bērniem, tuvinieku bērniem, nu drausmas, tiešām!!!
Bail, ka neko nesasniegšu un būšu parasta, pelēka vienība.

Manas bailes sakņojas dziļā egoismā - baidos, ka man mīļie cilvēki šo pasauli pametīs pirms manis.

... baidos no tā ko nespēju ietekmēt...

baidos palikt bez darba!

Bail, ka es kādreiz tā pa īstam un smagi iemīlēšos, bet tā otra persona nejutīs to pašu. Un tad es noskatīšos, kā viņš laimīgi apprecas, kamēr es mājās raudāšu, jo sapratīšu, ka man nav cerību uz savu dzīves lielo mīlestību. Izklausās egoistiski, jā, bet no tā ir bail.