Kas ir tas?

Man bail kļuut par invaliidi, vienalga kaada tipa - alkums, kļūšana mēmai, nedzirdigai, ratiņkreeslaa.
Tas saakas tad, kad salauzu mugurkaula skriemeli, šobriid katru dienu mostos un esmu laimiiga, ka dziivoju, ka varu staigaat, elpot, ka sirds sitaas un viss ir labi - veelos būt vesela ))

Visvairāk bail par tuviniekiem un man dārgajirm cilvēkiem, ka ar viņiem var kaut kas notikt, slimības. Dīvaini, bet par sevi es neuztraucos, nav tā, ka nebaidos no slimībām, nāves, bet tās domas par savu pašsajūtu aiziet otrajā plānā.
Reizēm uzmācas bailes par nākotni- vai man būs laba ģimene, vai spēšu atrast tiešām savu ceļu dzīvē.
Nu un tādas ikdienišķas bailes par to, lai nesākas atkal depresija. Pretīgas sajūtas.:-D

Tas ir briesmīgi.

Diemžēl ,kas bijis tas bijis. Laiku atpakaļ nepagriezīs. Varbūt dīvaini skanēs,bet labi ka tas notika ,tad kad biju pavisam maziņa. Mazāk sāp.:-/

Sognare, skarbi, bet tā laikam ir; jebkurā gadījumā man ir ļoti žēl...

Paldies, Robert:-(

Baidos no nāves, ciešanām, vecuma, nelaimēm, savu tuvāko nāves u.tml. - nekā oriģināla

Vispār, kopš zaudēju tēti, baidos zaudēt arī mammu, bet zinu, ka tās ir nedaudz citādas bailes.
Un vēl pēdējā laikā bail arī no avārijām.

Man vienmēr ir bijis interesanti kas tieši cilvēkus baida savā nāvē? Man laikam nekad nav bijis bail no savas nāves, tieši otrādi, ziņkārība kas pēc tam sekos, vai nesekos. Kad biju maza tad vienīgi citreiz biju aizdomājusies cik smagi būtu maniem vecākiem, ja es nomirtu. Tā bija man tāda tēma par ko paraudāt, kad īsti nebija pamatota iemesla raudāt, bet gribējās :D

Karš.

Es baidos no tā, ka gadiem ejot, esmu tur, kur esmu un nekas nemainas. Cenšos noskaņoties, ka kkad jau būs okei, bet iekšā sajūta nepamet - a ja nu nebūs?

Es baidos no šī..
http://www.businessinsider.com/5-things-people-regret-on-their-deathbed-2013-12
Pagaidām, diemžēl vis par mani..

Baidos nomirt jauna un neko nesasniegusi.

Man vienmēr ir bijis interesanti kas tieši cilvēkus baida savā nāvē? Man laikam nekad nav bijis bail no savas nāves, tieši otrādi, ziņkārība kas pēc tam sekos, vai nesekos. K

Es arī šo neesmu sapratusi. Lai no kā, bet no savas nāves nekad neesmu baidījusies (vienīgais man ir ļooooti bail no tā, ka mirstot būs jācieš drausmīgas sāpes - šajā ziņā vairāk par visu vēlos nomirt mierīgi aizmiegot, nevis ciešot no smagām traumām vai nopietnas slimības, tpfu tpfu tpfu), piekrītu arī par ziņkārību. Esmu bijusi tuvu nāvei un pat tajā situācijā, apzinoties, ka iespējams pēc dažiem mirkļiem manis vairs nebūs, bailes neizjutu... drīzāk ļoti dīvainu, savdabīgu apstulbumu - kā tad tā? :)
Atgriežoties pie tēmas, baidos no kara, drausmīgi nevēlētos to piedzīvot savā dzīvē, no sāpēm, no tuvāko cilvēku zaudēšanas... baidos nodzīvot dzīvi nesasniedzot savus mērķus.

Ja godīgi, nav nekādu tādu baiļu. Vecums jau tāds, ka vecāku nāve neliekas kaut kas traģisks - apzinos, ka tāds nu mums ir tas dzīves cikls un tas viss ir neizbēgami. Vecumdienas arī mani nebiedē - kā būs, tā būs, gan jau izdomāšu kā laiku pavadīt un izklaidēties.

+++ par mani
Varbut vairaak bailes ir par beerniem, veselibas problemas utt., bet kopumaa dzivi es uztveru tik vienkaarshi un kopsh taa uztveru, taa arii vieglaak un forshaak palicis dzivot!

Man ļoti bail no kara, es pat nespēju izteikt cik ļoti. Aptuveni pirms gada es vairākas nedēļas dzīvoju bailēs, jo šķita, ka karš tūliņ tūliņ skars Latviju. Tās bija nepamatotas bailes, bet kaut kā tās mani ievilka.

Man ļoti bail no kara, es pat nespēju izteikt cik ļoti. Aptuveni pirms gada es vairākas nedēļas dzīvoju bailēs, jo šķita, ka karš tūliņ tūliņ skars Latviju. Tās bija nepamatotas bailes, bet kaut kā tās mani ievilka.

Mazāk televozioru skaties :D
PS
Kad Tu beidzot dzemdēsi un nomierināsies?

Stanks visu jau smagi nokavejis :-D

Stanks visu jau smagi nokavejis

Ko es nokavēju? Jau dzemdēja?

No kara un šī brīža situācijas pasaulē.

Mani visvairak baida ierobezojumi. Baidos, ka tiktu ierobezota mana ricibas briviba. Tas ari viss, nekas cits mani nebaida.