Sveikas.
Ļoti ceru, ka kādai būs kādi ieteikumi.
Jau pēc virsraksta var saprast, par ko ir runa. Vienmēr, kad tika plānots garāks ceļš, kaut kur braucot, ļoti domāju par to, vai izturēšu ceļu, vai urīnpūslis tukšs. Ja bija jābrauc ar autobusu, parasti labierīcības izmantoju gan mājās, gan arī pēc tam autoostā, bet tad vēl bija daudz maz normāli. Tās 3h no viena galapunkta uz otru varēju izturēt.
Tad pirms pāris nedēļām pieļāvu lielu kļūdu, ejot ar kājām uz mājām, jutu, ka urīnpūslis prasās iztukšoties, bet domāju - nav jau nemaz tik tālu, izturēšu. Vienīgais, kas biedēja, bija tas, ka jāiet pāri tiltam, un tur jau, ja ļoti savajagas, neko darīt. Bailes bija pamatotas, tilta pusē sākās panikas lēkme, domāju, ka neizturēšu. Griezos atpakaļ un, turoties no visiem spēkiem, tiku līdz krūmiņiem (otrā pusē nebūtu tādas iespējas).
Kopš tā notikuma pastāvīgi jūtu satraukumu, kad esmu ārpus no mājas. Pat 20 minūšu apziņa, ka neesmu tualetes tuvumā, iedzen šausmas. Ja esmu mājās un nomierinos, vajadzība urinēt var neparādīties pat vairākas stundas. Kā jāiet ārā, uzreiz spiež, pat, ja tikko esmu bijusi wc. Pēdējās dienās tā visa dēļ sāk parādīties depresija.
Tā kā brīvdienās ir paredzēts ceļš, kas ir apmēram 30min garš, es ceru, ka varbūt kādai ir kādi padomi, kā par to nedomāt, ko darīt, lai izturētu? Negribu savos 20+ gados lietot pamperus, tikai tāpēc, lai būtu tā drošības sajūta. Bet pašlaik es citu risinājumu neredzu. :'-(
416
