No savas pieredzes. Man ar mammu vienmēr ir bijušas interesantas attiecības. Es nekad neesmu bijusi "bērns", tāda izpratnē, vienmēr ļoti patstāvīga un nopietna. Māte man vairak bija kā attāla draudzene, bet ar saviem "vecajiem stereotipiem". Protams, mans dumpinieciskais gars pretojās visos iespējamajos veidos- ja mātei nepatika melnas drēbes, tad staigāju tikai melnā (bet apzinājos, ka nav jāsadursta sevi sejā ar pīrsingiem, kur vēlāk paliks rētas), ja nepatika tetovejumi, tad tikko varēju, uztaisīju, bet ne miroņgalvu, lai ieriebtu, bet ko ļoti simbolisku man. Tāpēc jāpiekrīt, te izskanējušajam viedoklim, par to, ka bērns nav jāaudzina, vai jāaizliedz kaut kas. Ir vienkārši pašiem jābūt labiem, lai tiktu ņemts labs piemērs. Un labs piemērs, nav šabloniski izveidots standarts, tas ir tas, kādu tu vēlies redzēt savu bērnu, tas ko katrs no mums uzskata par labu.
Zinu, ka es neiebilstu, ja mana meita/dēls gribētu nodarboties ar seksu 16 gados. Kāpēc? Jo es zinātu, ka esmu ieaudzinājusi tajā būtnē gan atbildības sajūtu par to, kādu partneri viņš /viņa izvēlēsies, gan apziņu, ka ja kas notiks, tā būs tikai viņa/s atbildība.