Pirms neilga laika devos uz tikšanos ar kādu šķietami pievilcīgu meiteni. Saprotams, nevēlos, lai šī jaunā dāma nejauši atpazītu sevi manā aprakstā, tādēļ atļāvos savu stāstu nedaudz sagrozīt.
Vienojāmies tikties vakarā, pēc darba. No biroja steidzos mājup atsvaidzināties un pēc tam devos pie viņas, pa ceļam nopērkot ziedus. Tātad apstājos pie viņas namdurvīm, bet tur nav brīvas vietas, kur atstāt automašīnu. Zvanu viņai un aicinu: saku, ka esmu ieradies, kā mēs vienojāmies. Viņa atbild, ka neesot vēl gatava, lai es uzgaidot. Pagaidu kādas desmit minūtes, pa to laiku atbrīvojas vieta, un es tur noparkojos. Paiet vēl kādas desmit minūtes; nolemju, ka jāizmanto laiks lietderīgi, tādēļ pārsēžos automašīnas aizmugurē, paņemu datoru un pieslēdzos biroja VPN. Paiet aptuveni pusstunda (summāri viņu gaidīju kādas 50 minūtes, t.i., gandrīz stundu), beidzot viņa iznāk pa durvīm. Liels ir mans pārsteigums, kad pamanu, kā viņa ir tērpusies: tumši legingi ar kaut kādu ziedu ornamentu, melni sporta apavi, plāna, īsa, zilgana kleitiņa, uz kuras uzvilkts adīts džemperis. Šajā aizraujošajā komplektā harmoniskie iekļaujas milzu soma. Man uzreiz rodas sajūta, ka uzvalka, krekla un kaklasaites vietā man vajadzēja labāk izvēlēties, teiksim, rūtainu kreklu, šortus, uz pludmales čības, kas apvienotas ar baltām zeķēm.
Žigli izkāpju no sava auto, sasveicinos ar viņu, dāvāju ziedus, atveru automašīnas durvis. Viņa man palūdz, lai novietoju viņas somu uz aizmugurējā sēdekļa, ko arī izdaru. Pamanu, ka viņas soma ir neticami smaga. Interesanti, kāds bija tās saturs?
Bijām vienojušies, ka dosimies uz restorānu, tādēļ virzos ārā no centra (restorāns neatrodas pilsētas centrā). Cenšos uzsākt sarunu - apjautājos, kā viņai klājas darbos, pajokoju, vai arī viņa plāno doties uz kādu festivālu šovasar. Ja neskaita gandrīz stundas gaidīšanu un viņas ne visai piemērotu garderobes izvēli restorāna apmeklējumam, citādi randiņš rit visai veiksmīgi. Abi sākam tērzēt.
Kad esam paveikuši aptuveni divas trešdaļas ceļa, viņas saņem īsziņu, to izlasa, izskatās satraukta un lūdz, lai nekavējoties viņu vedu atpakaļ mājās. Es, protams, tā arī daru. Viņa izskatās satraukta, bet nebilst ne vārda, neko nepaskaidro; es netirdu viņu ar jautājumiem, vienīgi apvaicājos, vai viss kārtībā. Viņa atbild, ka viss esot labi. Kad apstājos pie viņas mājas, viņa burtiski izlec no manas automašīnas un paķer savu somu - nepagūstu atvērt viņai auto durvis - uz pusskriešus dodas uz savām mājām. Es tikai pagūstu iesaukties, vai man viņu gaidīt, bet viņa neatbild, bet aizskrien. Pagaidu kādas desmit minūtes, tad saērcināts dodos mājup un domāju, kāds varēja būt iemesls viņas bēgšanai.
Paiet kāda stunda (precīzi neatceros), un saņemu īsziņu no viņas: viņa atvainojas. Piezvanu viņu un jautāju, kas noticis. Viņa atbild tādā jautrā, priecīgā balsī, ka viss esot kārtībā, lai arī pirms brīža izskatījās pavisam sabijusies, un atvainojas, ka esot tā steigusies atpakaļ uz mājām, pēc tam jautā, vai varam satikties šovakar vēlreiz. Labi, jau atkal mēroju ceļu pie viņas; šoreiz viņa mani jau gaida pie savas mājas, iekāpj automašīnā un izskatās smaidīga. Pamanu, ka šoreiz viņa uzklājusi citu "make-up" - košāku un pamanāmāku. Saku, ka diemžēl jau esmu atcēlis galdiņa rezervāciju, bet gan jau tur atradīsim brīvu galdiņu tāpat. Saprotams, mums tas izdodas (galdiņu rezervēt nebija nekādas nepieciešamības, jo zāle ir pustukša), pasūtam maltīti un turpinām sarunu. Viņa jautā, ar ko es īsti nodarbojos, vai man patīkot savs darbs u.tml. Es atbildu, pastāstu, pēc tam apjautājos par viņas darbu. Zini, ka riskēju izklausīties iedomīgs, tomēr mani nepameta sajūta, ka es - cilvēks, kuram nav nekāda sakara ar viņas profesionālo nozari - labāk orientējos tajā nekā viņa pati. Un visas saruna... Nezinu, kā to pasacīt - man šķita, ka esmu devies uz tikšanos ar vidusskolas pēdējās klases skolnieci. Ja uzdevu kādu sarežģītāku jautājumu, man gandrīz vai pašam nācās uz to atbildēt; arī argumentēti diskutēt viņa neprata. Jūs smiesieties, bet vienīgais, ka man patika, bija tas, kā viņa ēda. Zinu, ka ir nepieklājīgi pētīt, kā cilvēks ēd, bet, manuprāt, to gan viņa darīji graciozi un estētiski baudāmi.
Pēc kādas stundas man kļuva patiešām garlaicīgi, tādēļ taktiski devu mājienu, ka man diemžēl rīt ir darbs. Viņa vēl izdzēri glāzi dzēriena, un mēs devāmies prom. Atpakaļceļā viņa ieminējās, ka vēloties paelpot svaigu gaisu un pastaigāt pēc darba dienas birojā. Tā nu devāmies uz parku. Ejot viņai blakus, jutos kaut kā muļķīgi: man bija sajūta, ka esmu pamatīgi vīlies, jo ārēji it kā pievilcīga meitene izrādījās visnotaļ viduvēja personība. Kādu laiciņu pastaigājām, tad aizvedu viņu uz viņas mājās un visai vēsi atvadījos. Pateicos viņai par vakaru un novēlēju veiksmi profesionālajā jomā.
Aizmirsu piebilst, ka, šķiet, vienīgā lieta, kas man patika konkrētajā randiņā, bija muguras masāža. Kad sēdējām parkā uz soliņa, viņa piedāvāja man izmasēt plecus; es piekritu, un man masāža patiešām patika. Citādi randiņš bija pilnīgi izgāšanās.
Paldies, ka izrādījāt pacietību un izlasījāt manu stāstu līdz galam!
Kā meitenes vērtētu šādu randiņu? Es tā arī nesapratu, kādēļ pirmajā tikšanās reizē viņa man lika tik ilgi gaidāt (neko nepaskaidroja), kādēļ tik ļoti steidzās uz mājām, kādēļ bija ģērbusies tā, it kā būtu uzvilkusi visu, kas palicis mājās, kādēļ otrreiz bija uzklājusi daudz košāku kosmētiku utt. Pieņemu, ka atbildes uz šiem jautājumiem nekad neuzzināšu, jo neplānoju vēl kādreiz tikties ar konkrēto meiteni.