Es gan dusmojos uz māti, ka neizdarīja to, kad es biju pavisam maza. Lai arī viņa gribēja.
Es nedusmojos, bet tad, kad ar bailēm (mani sabiedēja pirms tam) gāju caurdurt ausis 6. klasē, bija daudz domu, kāpēc mamma to neizdarīja manā bērnībā. Man taču bija visādas potes, traumētas ķermeņa daļas un citas lietas, kas nav patīkamas, bet atmiņā tas iespiedies nav, līdz ar to nedomāju, ka auskari zīdaiņa vecumā uz mani atstātu paliekošu emocionālo traumu. :D
Es nezinu, vai caurdurtu savam bērnam, man tas pašlaik šķiet maznozīmīgs jautājums. Bet kas man šķiet trakāks par auskariem ir auskaru imitācijas, klipši laikam. Tas, manuprāt, ir tik bezgaumīgs izgudrojums - vai nu ir auskari vai nav, ko tur māžoties ar kaut kādiem klipšiem..