Vienotā pieteikšanās studijām

Jā, man liekas sapratīga. Kad es pieteicos studijām man pirmā bija pedagoģija, otrā sabiedriskās attiecības. Abas programmas ļoti vilināja un patika. Nesaprotu, kas tur tik nesaprātīgs liekas.

Varbūt liek tik atsķirīgas programmas, jo var studēt tikai budžetā esot vai/un ļoti vēlas studēt konkrētajā universitātē.

Man viss bija pilns ar IT - vienalga kur, ka tik budžets. Prioritāti liku to pilsētu, kura vairāk interesēja, jo uz Rīgu negribēju. Tad gan bija sapratne, ka jākārto prioritātes tā, lai pēctam nav jānožēlo. Tagad gan liekas, ka topošie studenti to neizprot, ka nejau visās izvēlētajās studijās tev iedos to vietu un varēsi izvēlēties pats, kuru nu ņemt. Katrs jau pats zin, kāpēc tieši šādas izvēles. Man tas bija tieši budžets un vieta.

Jā, man liekas sapratīga. Kad es pieteicos studijām man pirmā bija pedagoģija, otrā sabiedriskās attiecības.

Šīs divas programmas man šķiet relatīvi tuvas.

Varbūt liek tik atsķirīgas programmas, jo var studēt tikai budžetā esot vai/un ļoti vēlas studēt konkrētajā universitātē.

Budžeta finansējums ir ne tikai jāizcīna iestājoties, bet arī jāiztur rotācija - te es runāju par LU.
Pirmo reizi dzirdu, ka kāds tik ļoti vēlas studēt tieši konkrētā augstskolā.

Kad es izvēlējos studijas, man nebija 100% priekšstata par to, ko tieši vēlos studēt. Ņēmu visas jomas, kas man padodas, patīk, kurās varētu sevi redzēt un veidoju tabuliņu ar studiju programmu, augstskolu, atrašanās vietu, iespēju tikt budžeta vietā, maksu utt. Pēc tā atlasīju vairākas programmas, ko pēc tam ievadīju prioritātēs. Bija dažādas programmas, augstskolas, bet vismaz virziens viens, humanitārais.
Bet saprotu, kāpēc dažiem tik ļoti atšķiras prioritātes. 1. Man ir pazīstami cilvēki, kuri skolas laikos bija izcilnieki, kuriem padevās pilnīgi viss, bet padziļinātāk neinteresēja nekas vai interesēja vienādā mērā viss. Viņiem bija grūti izdomāt, kur studēt, tāpēc lika visādas programmas. Starp citu, viena no tādām meitenēm joprojām ir bez augstākās izglītības, kaut kopš vidusskolas jau pagājis laiciņš, vairākas reizes startēja gan humanitārās, gan eksaktās programmās, bet pameta. Atgādināšu, ka skolā ļoti labi mācījās visur.
2. Daudziem ir svarīgs budžets, jo par maksu nevar atļauties studēt, bet kaut kādu iemeslu pēc (paši vai vecāku spiesti) grib iegūt augstāko izglītību.

Pirmo reizi dzirdu, ka kāds tik ļoti vēlas studēt tieši konkrētā augstskolā.

Ja cilvēks dzīvo, piemēram, Rēzeknē, tad pavisam iespējams, ka viņš ļoti gribēs tikt Daugavpils universitātē, lai nav jābrauc uz Rīgu.

Es jau sen izdomāju par ko un kur gribu mācīties, tādēļ to liku 1. prioritātē.
Nākamās prioritātes izdomāju tikai 1 dienu pirms pieteikšanās, lai būtu rezerves varianti.
2. un 3. vietu izvēlējos IT un Datorsistēmas, jo tas mani +/- interesē un tur ir daudz budžeta vietu, tādēļ zinu, ka tikšu.
4. vietu paņēmu Vadības zinības LU, jo man bija 2. pakāpe valsts ekonomikas olimpiādē, zināju, ka tur tieku pat bez konkursa, bet tas mani tik ļoti neinteresē.

Daudziem ir svarīgs budžets, jo par maksu nevar atļauties studēt, bet kaut kādu iemeslu pēc (paši vai vecāku spiesti) grib iegūt augstāko izglītību

Tas, ka ne mans tēvs, ne māte nav bagātnieki, nenozīmē, ka man kādam jāiet podus tīrīt. Runā tā, it kā cilvēkiem, ja nav biezs maks, nevajadzētu studēt. Cerams, ka pati par studijām maksā...

Izskatās, ka vairums reflektantu savu izvēli tomēr izdara pēdējā brīdī; manuprāt, pareizāk ir atrast savu nākamo studiju programmu vismaz vidusskolas pēdējās klases sākumā.

Mani nedaudz pārsteidza, ka daži topošie studenti savās prioritātēs mēdz būt visnotaļ nekonkrēti, piemēram, kā pirmo prioritāti izvēloties komunikāciju zinātni, bet nākamo - datorzinātnes. Jūsuprāt, vai šāda prioritāšu noteikšana ir saprātīga?

Man arī prioritātes diezgan atšķiras savā starpā tieši jomu ziņā. Galvenokārt tādēļ, ka tiešām notika šādi:

Izskatās, ka vairums reflektantu savu izvēli tomēr izdara pēdējā brīdī;

Kas attiecas uz šo:

manuprāt, pareizāk ir atrast savu nākamo studiju programmu vismaz vidusskolas pēdējās klases sākumā.

Man bija sava vīzija jau vidusskolas sākumā. Līdz pēdējam vidusskolas gadam tā bija palikusi konkrētāka, lai gan arī citas lietas, skatupunkts uz to visu bija mainījies un sāku apdomāt arī tās jomas, kuras bija pretējas manai sākotnējai izvēlei.
Es domāju, ka labāk apsvērt visu kaut vai pēdējā brīdi, nevis visu laiku ieciklēties tikai uz vienu un, saņemot savus ce rezultātus, saprast, ka viss pēkšņi pagaist, jo iegūtais rezultāts nav tāds, kā biji cerējis un vispār nav ne jausmas uz ko tagad pārmesties, vai tiešām tur, kādas vispār vēl ir programmas un tamlīdzīgi. Tas gan nebija mans gadījums, bet tīri teorētiski. Ja ir skaidra doma, kas ir tavs aicinājums, un uz to mērķtiecīgi dodas, tad gan jo ātrāk, jo labāk nospraust sev šo mērķi.

Es saprotu, ka studentam var nebūt īsti skaidrs, ko konkrēti gribas studēt. Bet pašai šādas pieredzes nav.
Kad pirmoreiz sāku studēt, augstskolās vēl bija iestājeksāmeni, attiecīgi, ne par kādām 20 opcijām pat runas nebija. Vienā citā studēšanas "piegājienā", lai gan opcija izvēlēties kaut 20 programmas bija, izvēlējos vienīgo, kas interesēja. Bet atkal jau - nebiju tikko no skolas sola, un tas tomēr ir citādi.
Tāpat liels % studentu pēc pirmā semestra vai biežāk - pirmā gada, maina studiju programmu, vienalga vai tolaik, kad kārtoja iestājeksāmenus uz vienu programmu vai tagad, kad ir prioritāšu sistēma. Kamēr nesāks reāli studēt, nu nebūs skaidrs, būs tā īstā vai nē.
Tā ka nē, neredzu problēmu. Tieši otrādi, redzu iespēju tikt budžeta studiju vietā (mūsu augstskolu piedāvājums daudzos gadījumos nav tās mācību maksas vērts).