Darbs

Rvis es jau kaut kad iepriekš minēju, pat neplānoju ar tevi komunicēt un diskutēt, vari necensties.

Teiksim tā, arī man nav paticis tupēt dārzā un rukāt, taču manas domas mainās, ja padomāju - ziemā burciņas gribēsies, tēju gribēsies, bet lasīt kumelītes, piparmētras vai ravēt, novākt kaut ko negribas, tad īsti pareizi arī tas nav. Ko vajag, to palīdzu. Protams, ja man būtu katru reizi aizbraucot nez cik hektāru kartupeļu talka, diez vai arī skrietu uz turieni. Grūti spriest par vīriešu darbu, saku tikai to, ka, ne tikai jāpalīdz vecvecākiem, bet arī, ja pašam kāds labums vēlāk atlec, tad nav ko čīkstēt.

ziemā burciņas gribēsies, tēju gribēsies

Man lauku nav, attiecīgi, savu gribēšanu šajās jomās apmierinu veikalā. Ja ļoti gribas paštaisītu - gan ogas, gan gurķus sezonas plaukumā var iepirkt par pietiekoši adekvātām cenām.

Jā, jāpalīdz, bet nu iespēju robežās, atbraukt tur puķu dobi izravēt vai "uz lielo kartupeļu vākšanu," nevis noverdzinot visu brīvo laiku ar malkas kaudzēm. + vēl, kā jau minēja, vai tas vispār atmaksājas.
Runājot par to "vecāki audzināja, a tu tagad nepalīdzi"- rados ir sieviete, kas, tiklīdz dēlam palika 18, teica, ka, redz, es tevi audzināju un par tevi maksāju, tagad katru mēnesi dod man naudu iztikai." :D
Un atkal- jā, vecāki jāciena, bet viņiem savs bērns tāpat.

Manuprat ta ir passaprotama lieta delam palidzet vecakiem/mammai ne tikai ar darbiem bet ari finansiali. Delam pasam tas butu jasaprot, jagrib.

Es arī tevi ļoti labi saprotu.
Man tēvs vienmēr saucis uz laukiem, lai eju viņam palīgā darbos, dažreiz gāju ar prieku, bet, kad lieta nonāca jau līdz tādiem reāliem vīriešu darbiem, tad sapratu, ka vairs nav normāli.
Mani vienreiz tik ļoti nomocīja, ka pēc tam tiku slimnīcā ar asinsvadu plīsumu olnīcā. Tas viss dēļ smagā darba. Pēc visa notikušā es pateicu skaidri, ka nestrādāšu pie viņa vairs tā, kā nekā ir arī māsa, kura nekad nepalīdz un es vēl bērnus gribu dzemdēt.
Sievietei nav jādara vīrieša darbi!!! Es arī neļauju mammai strādāt tik smagus darbus.

Daļēji saprotu, manam draugam bija līdzīgi. Mamma vienmēr lika kaut ko darīt. Jāvadā visur utt. Pat speciāl jāņem brīvdienas, kas budžetā ir robs, pluss degviela. Līdz mums apnika. Tā nav, ka vecākiem, vecvecākiem būtu savi mājas darbi jāuzgrūž bērniem. Jā, palīdzēt vajag, bet ar mēru. Priekškam man vajadzīgs, lai viņš sabeidz savu muguru darot mammas un tēva darbus, bet pēc tam nav spējīgs parūpēties par savu māju? Pluss man žēl noskatīties, kad strādā bez apstājas. Savā darbā + vecāku mājas. Tagad viss ir mainījies un pld dievam, ka tā. Tas nav normāli, manipulēt, ka mēs tak radi, vecāki. Cilvēkam jādzīvo arī savai jaunajai ģimenei. Muļķības, ka tu esot sliņķis, jāpalīdz ir, bet cilvēki ir nekaunīgi, atļausi uzsēsties uz kakla, tad viņi vēl jākas nokarinās

Man un draugam lauku nav, tādas problēmas atkrīt. Bet es arī pēc garas darba nedēļas negribētu braukt uz laukiem un tupēt vagā visu dienu.

Nē nu uzkrat visus darbus protams nav normāli. Bet mans viedoklis ir ka ja cilveks ir pareizi audzinats, vins pats ar prieku palidzes, pats jautaas vai nevajag palidzet un savas gimenes izveidosana nekada gadijuam tam nebus skerslis. Protams prioritatem jabut savai gimenei,bet ari vecakiem ir biezi japalidz.

Rvis Loģiski ka vajag palīdzēt, bet ja tev ir 5- 6 dienas nedēļā fiziski un morāli grūts darbs, pēc tam vel pa vakariem gadās arī papildus darbiņi pa mājām vai kur citur. Un visam pa virsu vel piektdienas vakarā(ja nav sestien jāstrādā) vēlu jābrauc liels gabals pēc darba, lai laukos būtu 10-11 vakarā, jāguļ ne tajā ērtākajā gultā, sestiena un svētdiena jāpavada vel vairāk darot fiziskus darbus vai arī darbus kuriem ir laika limits un tiešām nezini kā visu paspēsi laikā.. Tad cik ilgi tādos apstākļos cilvēks var dzīvot? Reāli ar to ka mēnesī ir labi ja viena tāda diena kad tiešām, viss ko var darīt ir gulēt un skatīties uz grieztiem. Manējais izturēja starp 3-4 mēnešiem pirms sāka runāt ka ir līdz kaklam un meklē veidus kā izvairīties no braukšanas uz laukiem, jo savādāk vienkārši to slodzi nevarēja izturēt.

Uzskatu, ka ir jāpalīdz vecākiem laukos. Mans brālis tā arī dara, skalda, gādā malku ziemai, kādu šķūni, jumtu salabo utt. Es vairāk pa māju palīdzu un citreiz malku pastaipu. Uzskatu to kā pašsaprotamu lietu. Protams, nav tā, ka tikai strādājam tur, ir arī atpūra.

Kaut kā dīvaini palika. Manam vīrietim ir lauki, katru gadu brauc līdzi uz mežu, malku gādāt, palīdz sazāģēt, siena laikā arī brauc palīdzēt, tāpat kartupeļu talkās un, ik pa laikam, kadu mazāku darbiņu, bet tikai ne šogad, sakarā ar saspringto darba režīmu, kad mājās gandrīz ir mazāk kā darbā, vienkārši neatliek laika un kad ir brīvs, gribas atpūsties. Uz laukiem braucam, turpat katru nedēļas nogali, bet tikai ciemos, gaļu pacept. Bet nav ari radies iespaids, ka viņi galā netiktu, drīzāk pretēji- dara kaut ko darīšanas pēc.

Uzskatu, ka ar darbiem jāpalīdz, bet normas robežās. Bērns nav atbildīgs par to, ko vecāki grib. Nevar tikt galā ar ravēšanu - izroc, iestādi zāli. Kartupeļus vairs nevari savākt - uzroc, iestādi zāli. Ogas grūti lasīt - roc tik ārā un stādi zāli. Malku grūti saskaldīt - pērc jau saskaldītu.
Nu nav bērnam jāskraida pie vecākiem darīt visus darbus, nav. Ja vecākiem ir pa grūtu, tad pašiem pirmām kārtām jādomā kā šīs grūtības atrisināt, nevis jāuzveļ bērniem.
Man tādu īstu lauku nav, vecmammai maza vasarnīca tikai, bet drauga vecākiem gan ir privātmāja ar dārzu..un jā, es dažreiz varu tikai pabrīnīties cik daudz viņi nevar un jādara draugam. Tā nevarēšana arī tāda interesanta, es pat teiktu nevis nevarēšana, bet negribēšana un uzskatīšana, ka dēlam ir pienākums to darīt. Brīvdienās, protams, var atpūsties, bet nu lielākoties ir tā, ka, ja dēls atbrauc, tad darbu sarakstiņš ātri vien tiek sagatavots. Darbu nav daudz un palīdzēt ir prieks, bet nu, ja sūdzas, ka grūti, tad lietas labā kkas arī jādara, bet kad ierosina kādu nto puķu dobi likvidēt (jo ir taču grūti), tad ni un ni. To viņiem vajag, šito arī vajag - brauc tik un strādā. Vēl labāk būtu, ka pārceltos ar mani pie viņiem. Būtu taču vieglāk.. interesanti kuram tad :D
Un nē, mēs tīri labi iztiekam bez viņu burkām. Nemam reti, lai nebūtu pārmetumu un tīri labi arī iztiekam bez viņām.

Un nē, mēs tīri labi iztiekam bez viņu burkām. Nemam reti, lai nebūtu pārmetumu un tīri labi arī iztiekam bez viņām.

Mēs arī esam tie sliktie, kam nevajag ne tās n-tās burkas, ne kartupeļus, ne citus labumus. Tāpat jau dod, bet nu nav man tas vajadzīgs. Kartupeļus praktiski neēdam, visādas sulas ar cukuriem nedzeram, pankūkas un baltamaizes ar ievārījumiem nepatērējam. Ok, pāris reizes gadā uzcepam pankūkas. Putrai vēl dažreiz pieliekam ievārījumu. Par 2 burciņām zemeņu ievārījuma un 2 burciņām marinētiem gurķīšiem gada laikā priecājos. Pārējo man nevajag, tikai lieki aizņem vietu.

Pēdējo reizi, kad bijām ciemos uz laukiem, aizvedām piena pudeles, plastmasas, lai viņai ir kur liet pienu cilvēkiem. Viņa uz mums sabļāva, ka pērkam tik dārgu pienu, kāpēc nebraucam uz laukiem pakaļ... Tas viņai tā ļoti mīļi sanāca. Abi sasmaidījāmies, parēķinot cik mums izmaksātu, braukāt specāli pēc piena. :D

Nezinu, mans vīrs ļoti daudz palīdz saviem vecākiem dārzā un laukos, bet uztver to kā normu, jo ģimene viņu audzinājusi un stutējusi visu bērnību/jaunību un studiju gadus..
Viņš pat saka, ka tas relaksē un ir sava veida atpūta. Protams, šāda nostāja ir, strādājot ofisa darbu..patīk viņam izkustēties un pasvīst. Nezinu, kā būtu, ja ikdienā strādātu fizisku darbu...

Vēl tikai jāpiebilst, ka mēs arī ļoti daudz no tā dārza/laukiem dabūjam ziemas laikā.. zaļumus, ogas, dārzeņus, puķes, kartupeļus un pat gaļu šad un tad. Man gan dārza darbi nepatīk un man īpaši neliek tur neko nākt talkā, bet vīrs tāpēc vien nepīkst un strādā kā velns! :)

Uzskatu, ka ar darbiem jāpalīdz, bet normas robežās. Bērns nav atbildīgs par to, ko vecāki grib.
Tieši manas domas. Ja vecāki tik ļoti netiek galā, ka bērna atbraukšana tiek uztverta kā bezmaksas darbaspēka ierašanās, tad jāpārskata saimniekošana, nevis jāpataisa bērns par kamieli. Arguments par audzināšanu neiztur kritiku - galu galā, bērna laišana pasaulē ir katra personīgā izvēle, nevar uz šīs izvēles rēķina visu turpmāko mūžu bērnu izkalpināt un likt justies parādā (t)
Saprotu, ka palīdzība reizēm ir vajadzīga, man nav grūti pielikt roku kartupeļu stādīšanā un izravēt pāris puķudobes, bet tad, kad sākas sūdzēšanās par kaudzi darāmā dārzā, gribas teikt vienu - tak ņem un iesēj mauriņu, ja tik grūti(e) Marinējumus un kompotus vispār neēdu, tāpēc kaut kāds mistisks izdevīgums no ciemošanās laukos man vispār neeksistē.

Rvis Un Tu pats tagad arī sūti/ dod ķepā naudu saviem vecākiem?;-)

Tie ir tavi radi nevis prieksnieks vai padotais. Vai tad tiesam tik gruti palidzet? Nesamaksas naudu, bet vismaz varbut bus gandarijums, ka esi palidzejis. Samaksat starp citu ari var ar lauku labumiem.