Darbs

Kad dzīvoju pilsētā,tad tā bija... tagad kā pati dzīvoju laukos (bet citur) tad vairs nav tā,jo pašai savātrāk mājā tik daudz darba,ka knapi spēj adarīt.
Tai pašā laikā vecvecākiem jā cenšas palīdzēt,cik vien var,jo ir jau gadi un veselība neļauj darīt visu,kas iecerēts.
Tavā gadījumā vajadzētu jau visu kaut kā saoptimizet,lai ir gan atpūta,gan paspēj palīdzēt.

Jā, uz laukiem es braucu strādāt un palīdzēt, ja vēlos atpūsties, tad palieku Rīgā, bet tā kā man ģimene daudz palīdzējusi un vasarā laukos ir daudz darbi, tad braucu un palīdzu, lai viņiem paliek mazāk. Man tas liekas pašsaprotami, ja visu ātri izdara, tad paliek arī laika atpūsties.

Nez kāpēc sajūta, ka šī varētu būt kašķu tēma
Uzskatu, ka jabeidz čīkstēt un jāpalīdz vecākiem un vecvecākiem. Atceries, viņiem ir daudz grūtāk nekā tev. Viņi tevi ir audzinājuši, lolojuši un, kad biji mazs/a darīja visu tavā labā gan darbdienās , gan brīvdienās. ( vismaz pieņemu, ka tā) Un, saules mūžu viņi nedzīvos- ja atteiksi palīdzību, pēctam to nenāksies atcerēties ar rūgtumu?

bezmaksas darbaspēks

Tie nav tavi paziņas vai priekšnieki, tie ir tavi radi un ģimene, tu palīdzi nevis esi bezmaksas darbaspēks, ko tad viņiem tev maksāt vajadzētu?
Aizbraucot uz laukiem man patīk pastrādāt, paravēt dobes, doties uz lauku. Man nav fizisks darbs pašai, bet tik un tā neliekas, ka palīdzēšana laukos ir kā krusts, kas jānes.

Autors tā uzrakstīja, ka malku liek skaldīt katru reizi kā dodas uz laukiem!
Nu gribi atpūsties, nebrauc uz laukiem, brauc tad, kad esi atpūties un vēlies palīdzēt.
Arī braucu un palīdzu vecmammai, tas ir pašsaprotami ka jāpalīdz. Ja kādreiz nevaru, tad sarunājam kādu kurš par naudu apdarīs vajadzīgās lietas.

Patiesībā šī sajūta ir labi zināma. Draugam tā ir ļoti bieži ka jābrauc uz laukiem ne tik priekš atpūtas, bet konkrēti jo ir nepieciešams pašam ko remontēt un ir izplānoti pašam plāni kas ir laukos jaizdara lai uzlabotu vidi/apstākļus arī vecākiem. Vienmēr aizbraucot tur ir nevis tā ka sasveicinās un ko parunā, bet konkrēti uzreiz nolasa garu sarakstu ar darbiem kas ir jaizdara. Viss jau būtu normāli ja verētu saustarpēji sarunāt ka ir arī pašam svarīgas nodarbes kas jaizdara, bet nē, viss cits ir jātliek uz vēlāku, rezultātā labi ja vispār laikā paspēj visu izdarīt. Man tas tomēr liekas drusku smieklīgi ka visu dienu ir jāpļauj zāle ar trimmeri, kamēr pašam vajag remontēt mašīnu jo tūlīt ir skate, bet svētdien vakarā jau ir jābrauc atpakaļ. Tur pilnībā nerēķinās ar citiem, tev var būt plāni sarunāti, pašam svarīgi darbi, bet ja tu ko no vecāku darbiem atliksi uz vēlāku, tad būs ne tas mazākais tracis.. Lai gan netiek nekas ne rupji teikts, ne arī teikts ka nedarīs. Vienkārši tiek mēģināts sabalansēt visus darbus.

Man pašai nav lauku, bet vīram ir. Mēs nekad tur nebraucam strādāt. Vīrs tikai dažas reizes 10 gadu laikā ir cirtis un krāmējis malku vienīgi. Mēs vispār tur braucam vidēji 3-4 reizes gadā uz kādiem svētkiem, 1 vai max 2 dienas. Gan jau vecāki nav baigi priecīgie, ka vīrs neko nedara tur, jo , kad mēs vēl nedzīvojām kopā, tad brauca palīgā ļoti bieži. Bet nu tāda ir dzīve. Tagad ir Rīga, darbs birojā un brīvdienās mēs labprātāk aizbraucam kaut kur citur ārpus Rīgas, kur var atpūsties, izklaidēties, reklaksēties, pasportot, nevis ravēt dārzu un skaldīt malku Atvaļinājumos braucam uz ārzemēm, un tur nebraucam. Zinu, ka par to nav sajūsmā vecāki, bet neinteresē man tur sēdēt savā atvaļinājumā un viss, man par garlaicīgu.

Manam draugām ir līdzīgi. Tas nav tā, ka tu atbrauc uz laukiem un kaut kas ikdienišķis ir jāpiepalīdz. Tur pat speciāli sagatavo darbu un sauc, lai brauc izdarīt. Es vēl saprastu, ja mamma būtu viena pati un apkārt neviena vīrieša. Bet tur ir vīrieši. Taču viņi neko nedara. Vēl vairāk, manam draugam par savu naudu arī jāpērk instrumenti un degviela, kas man lieaks vispār ir crazy.
Piemēram, jānopļauj ap māju zāle. Tur dzīvo mātes vīrietis, bet vinš to nevar izdarīt. Atbrauc mans draugs, ok viņš nopļaušot. Bet zāles pļāvējā nav degvielas. Viņam tā vēl esot jāpērk par savu naudu.
Vienreiz saņēmās un pateica visu, ko par viņiem domā. Tagad brauc daudz retāk un, ja arī aizbrauc, nestrādā vairs visu laiku. Saprata, ka viņu vienkārši kā muļķi izmanto un tiešām kā bezmaksas darbinieku, kurš pats vēl piemaksā par darbu.

Te jau vēl lieta ka laukos darbi NEKAD nebeigsies, vienalga cik padarīsi vienmēr atradīsies ko vēl padarīt. Attiecīgi nav gluži arī tā, ka vienu darbu tagad padarīšu ātri un viss būs beidzies. Bieži vien vispār neizprotu tos cilvēkus kuri saņemas tik daudz darbu ka paši nevar padarīt, piemēram ko tad sēj tik lielu dārzu ja zini ka pats netiksi galā.
Galu galā es saviem bērniem tak brīvdienās nelieku darīt savu ikdienas darbu, kuru aozin;atu būtu saņemies tik daudz ka pats netikšu galā un tagad lieku citiem to darīt.
Nezinu bet personīgi man liekas ka vaina ir paaudzes uzskatos - vecāki cilvēki ir pieraduši n vislaik pieturas pie tā ka vis adzīve ir gandrīz tikai un vienīgi darbs.
Būtiska nianse arī ko katrs ikdienā strādā - nebrīnos ja cilvēks ikdienā strādā sēdošu darbu un tad brīvdienās kā reiz ko padarīt aktīvu, bet ja cilvēks ikdienā strādā fizisku darbu kas nogurdina un tad vēl brīvdienās jābrauc un atkal jāstrādā un pēctam atkal jauna darba nedēļā ar 5 darba dienām

Palīdzēšana vecākiem ir laba lieta, bet ir tomēr jāciena vienam otru arī reizēm.

Ir tādi cilvēki ,kuri dzīvo laukos, bet ,kuriem īsti nav aicinājums uz lauku darbiem un ir pastācīgs darbs un pēc pastāvīga darba vēl katru dienu jārukā laukos fizisks darbs un neļauj nevienu vakaru atpūsties. Tie var pīkstēt , čīkstēt!

Mēs to menedžējam tā, ka nolīgstam kādu vietējo onkuli, kurš pa nelielu naudiņu tos darbus apdara. Jau tā maz brīvdienu, lai vēl tās pavadītu no rīta līdz vakaram skaldot malku vai pļaujot zāli. Šis risinājums, protams, neattiecas uz ziemiga minēto situāciju, kad mājā ir vīrieši, bet neko neprotas darīt.

Nezinu bet personīgi man liekas ka vaina ir paaudzes uzskatos - vecāki cilvēki ir pieraduši n vislaik pieturas pie tā ka vis adzīve ir gandrīz tikai un vienīgi darbs.

Mana vīra vecākiem ir līdzīgi. Vienkārši tā pieraduši dzīvot. Kaut kādas izklaides viņiem vispār liekas gandrīz vai izvirtība. Kafejnīcas ir zemē nosviesta nauda, jo var taču gatavot mājās. Aizvedām viņus vienreiz uz Sāremā, viss tik dārgs, viesnīca tik skaista, bet tik dārga, restorānā jāpasūta tas letākais. ( visu izmaksāja vīrs , viņiem par to jāmaksā nebija ). Turklāt nevarētu viņus saukt par nabadzīgiem cilvēkiem, pieder mežs, brauc ar gandrīz 20 000 vērtu mašīnu. Bet nu citu neko. Izklaides, restorāni utt. ir tabu un viss ir traki dārgs un nevajadzīgs. Par ceļojumiem nerunāsim.
Cilvēki visu laiku strādā, brīvdienās šiverējas pa māju vai dārzu. Cits nekas neeksistē. Es tā nevarētu dzīvot.

Mans uzskats, cilvēkiem nevajag apkraut sevi ar tik daudz darbiem kuriem paši regulāri netiek galā.
Nu ko tad tas vecais cilvēks sēj to dārzu un uztur to siltumnīcu ja zin ka netiks galā? - cita lueta ja cilvēks ir tik nevarīgs ka nespēj pat primāraš lietas sev nodrsīnāt - nu piemēram krāsns iekurināšanu vai aiziešanu uz veikalu.
Piedošanu bet saukt palīgos teiksim ravēt tur 200 metru garas entās vagas kur paši pat pusi nevar izravēt - nav nopietni. Un tad sākas ka''ski vai pārmetumi kādēļ nepalīdz un nebrauc biežāk ciemā.
Tad jau es ar varētu darbā paprasīt papildstundas un sūtīt manā vietā strādāt savus bērnus jo redz pats nespēju tik daudz padarīt.

Es ar tā nelabprat cenšos iesaistīties. Piekrītu Gardions, brīžiem liekas laukos dažu darbu dara darīšanas pēc, nevis tāpēc ka vajag. Ja vecajiem senčiem bija kartupeļu lauks, tad man arī vajag. Kāda velna pēc? Tad skraida apkārt un meklē tarktoru un vēl nezin ko. Baigās tie kartupeļi maksā 7x vairāk kā veikalā un visu gadu esi melnu muti rāvies.

Nu jā, ar tiem laukiem ir tā- kamēr izravē visas sešdesmit dobes, kad esi ticis pie pēdējās, pirmā jau ataugusi un darbs atkal jāsāk no sākuma.
Manējie gan saprot, ka es vairs mājās nevaru sēdēt un mājas darbos piedalīties nevaru, bet, kad aizbraucu mājās, tad atpūšos, padarot kaut ko minimāli. Mums pat bija saruna, ko šogad stādīt un ko labāk ne, ja divas darba rokas mazāk.
Tavējie ir tik ļoti pieraduši pie tavas palīdzības, ka citu variantu iedomāties nevar. Varbūt der ieminēties, ka tu tik bieži atbraukt nevari palīgos, ka varētu kādu noalgot. Laukos bieži vien taču algo palīgus gan ikdienas darbiņiem, gan lielākiem.

Māra30 Ar izīrētu traktoru vel viegli, priecājies ka vel nav pašiem savs traktors kas jauztur kārtībā, tad vel trakāk būtu

Tā algošana arī ļoti diskutabla lieta.
Pirmkārt darbi kā aju minēju tur šķiet nekad nebeidzas - attiecīgi palīgs būtu vajadzīgs teju vai katru dienu un tas jau maksās gana daudz un personīgi es nepelnu tik daudz lai katru mēnesi atlicinātu tam teiksim 200-300eur
Nākošais un pats lielākais "bet" - cik tas viss vispār ir ekonomiski izdevīgi ja vēl kāds jāalgo. Paklausoties kāads tehnikas jāirē un cik daudz jāsytrādā pie katra saražotā produkta - tas vēl labs jautājusm vai vispār ats viss vispār vairs ir ekonomiski. Protams cita lieta ka veselīgi ko pats ražo nekā veikalā pirkts.

Kampanella- Saproti tie ir lauki cilvēki,viniem ir cita domāšana. pati zini cik laukos nopelna, manējiem laukos ari viss liekas tik dārgs,pat tas kas patiesibā nemaz dārgs. Nekad nesaprot ka var teret naudu tam un tam. Bet to var saprast.
Vini varetu pardot to. 20.000 verto auto un tad bus nauda i kafejnicam i izklaidem Vispar nesaprotu kadel laukos vajadzigs tik dargs auto, manos laukos visiem masinas pa daziem tukstosiem tikai.

Nezinu, vismaz manā skatījumā dzīvē nav viens vienīgs darbs un gandrži nekas cits. Bez darba jāvelta laiak attiecībām, ģimenei, kvalitatīvai un sev patīkamai atpūtai, hobijs utt. A kas lauciniekiem - vienalga kāda diena, kā visu padarīt.
Un ja esat ievērojuši - paarsti visčīkstīgākie pa dzīvi ir tieši laucinieki. Kas no tā izriet - darba pāri galvai, bez darba gandrīz nekā cita dzīvē nepastāv, bet ar dzīvi īsti nepamierināti (cik viss grūti, vajkag palīgus, nauads maz), nemaz nerunājot ka ikdienā staigā vecās drēbēs kuras dazīem labiem pat izmazgātas smird pēc vircas, netīri nag utt