Esmu kopā ar meiteni 3 gadus. Un arī prims tam biju attiecībās ar sievietēm. Man ir bijušas īslaicīgas attiecības arī ar vīriešiem, bet tas nebija nekas nopietns. Sevis mānīšana, nekas vairāk.
Man patīk sievites. Es to vienmēr esmu zinājusi, arī tad, kad pati sev to mēģināju noliegt un cerēju, ka es būšu "normāla", ka varu būt. Es sevi lauzu, kā mācēju. Līdz iemīlējos. Mēs dzīvojam kopā. Viss ir lieliski, bet...
Mamma uzdod jautājumus ar vien biežāk. Man ir 25, neviens pusis nav bijis. Protams, viņai rodas jautājumi un aizdomas. Es vienmēr cerēju, ka pienāks diena, kad viņa pati uzsāks šo sarunu, ka tā nebūs jaauzsāk man. Man nav drosmes. Es badījos no šīs sarunas, kā no uguns. Izvairos no tēmām, kas skar manas attiecības un netīšām varētu aizvest pie šī jautājuma cilāšanas.
Līdz vienu dienu mamma man piezvanīja un sarunas vidū pēkšņi pajautāja: "Vai jums abām ir attiecības?".
Man apstājās sirds. Es gaidīju, kad šis jautājums izskanēs, bet, kad to sadzirdēju, mani pārņēma bailes un panika. Un viss ko es varēju pateikt: "Kas tas par jautājumu?" Mamma turpināja mani tincināt sakot: "Bet tā izskatās. Tā uzvedās cilvēki, kuri ir kopā. Man taču ir jāzina, ar ko rēķināties, kā reaģēt. Gribu zināt vai man būs mazbērni." Viņa runāja un teica tik daudz, ka pusi vairs neatceros. Es paelpot nevarēju un gribēju izzusts, pazust, nebūt. Es nespēju pateikt neko. Pateicu: "Nē!" Un ātri mēģināju sarunu pārtraukt.
Jūtos nožēlojami. Man ir bail. Goda vārds. Es nekad, nekad vairs negribu par to runāt. Es nespēju, es esmu gļēva. Man bail salauzt mammas sirdi, sagraut viņas ilūzijas part mani. Man ir bail no tā, ka es neesmu perfekta. Man gribas raudāt un pazust.
20
