Nejauši izdzirdēju mammas un vecmammas sarunu. Vecmamma tādā iedomīgā toni:"Nu ko, ies uz BSA filiāli, labi mācīsies, darbu ātri atradīs. Viss.", mamma piebilst: "Nu jā, tur mums pazīstams cilvēks, labas attiecības, gan jau labas rekomendācijas būs(par mani)."
Kaut kāds sviests. Vispār kādā sakarā viņas lemj par to, kur es iešu studēt, sajūta, ka man ir 15 gadi nevis 24. Tā jau es līdz 21 gadam pacietu visu šito lemšanu manā vietā, vēlāk sāku streikot, un tagad atkal sākas. Pilnīgi vienalga kas mani interesē, pat nav nekādas saprašanas par to, kādas studiju programmas piedāvā BSA un vai mani kaut kas no tā piesaista, pietam tas viss ir par maksu. Un 4 gadi.
Pie tā visa klāt nāk tas, ka esmu briesmīga sociofobe, tāpēc izlēmu, ka man tuvāk bus IT sfēra, tas arī mani +- interesē. Varbūt viņām kauns, kas es mācīšos koledžā, neliekas gana prestiži? Vai arī domā, ka esmu par stulbu priekš tā..
Negribu strīdēties, jo sava viedokļa izteikšana beidzas ar lamāšanos, ka es neko nesaprotu.
Kā man būt?
Negribu mācīties to, kas neinteresē, tikai tāpēc, ka vecmammai liekas, ka tas ir kruta, un mammai kaut kas pastāstīja, ka programma sociālais darbs ir ļoti daudzveidīga, pēc tam ir daudz iespēju kur strādāt, un tagad viņa jau pāris gadus par to tik runā, jo neko citu nezina par citām profesiju iespējām.