strīdu/"asāku" diskusiju tēmas attiecībās

par ikdienas sikumiem ( majas kartosana, kaut kas neizdarits, ediena gatavosana , trauki, kaut kas ne tur nolikts utt) nestridamies, bet viens otram uzburks, tad otram paliek bisku kauns un vai nu sak attaisnoties vai tulit izdarit, jebkura gadijuma tas vienmer beidzas ar smiekliem, izdaritu lietu vai gultu! :)

par lielam lietam, varam ilgi un dikti runat, bet nu jau esam iemacijusies, runat, ne pacelt balsi un, ja pat nepiekritam otram, tad tas paliek - tu doma ta, es domaju ta limeni un ar to dzivojam!

emocinolie kaski, kad asaras pa gaisu, blausana un durvju cirsana, tas notiek reti un par kaut kadam situacijam, ne ta pateiktiem vardiem, kas vienmer beigas ir bijis parpratums vai vinekarsi neveiksmigi iztulkotas otra emocijas! tie stridi parasti ir vairak vienpuseji un beidzas vakara vai pec dienas ar milosanos un gultu!:)

Ar draugu esam kopā trīs gadus un varam strīdēties par visu. Mēs esam ļooooti atšķirīgi, bet par to arī paši bieži smejamies. Esmu pie tā pieradusi, brīžiem pat šķiet, kā tas var būt, ka citi nestrīdās. Protams, katram ir pilnīgi unikālas attiecības, to es apzinos.
Kā piemērus varu minēt, strīdamies par ēdienu, par apģērbu, par mūsu kaķa audzināšanu, par gulēšanas ilgumu, par pārāk zobgalīgām piezīmēm. Strīdi mūsu starpā nav ļauni, bet varam reizēm visai pamatīgi aizsvilties. Abi varam ātri uzvilkties, bet arī ātri salabt, un pārsvarā vienmēr nonākt pie kompromisa. Un interesanti ir tas, ka mēs viens otru esam iepazinuši tik labi, ka zinām to "stīgu" aiz kuras ir jāprauj, lai atkal būtu grandiozs strīds, bet abiem bieži vien niez pirksti, lai to izdarītu.
Es neticu, ka mēs mācētu citādāk sadzīvot un mēs nekad neesam pārkāpuši robežas strīdu laikā. Man patīk tas, ka viņam ir savs viedoklis. Priecājos, ka mans draugs nav noslēgts un man ir jāzīlē tas, ko viņš domā. Un ar visu to, mēs ikdienā esam ļoti pozitīvi un dzīvespriecīgi!

Mums laikam kas līdzīgs :/
Reāli sanāk sākt cepties pa sīkumiem līdz aiziet lielā strīdā.
Pēdējais, ko atceros, paķircināju, ka viņam priekšā 2 šķipsnas pabalējušas, ka tikai nav sirmie mati. Pretī dabūju atcirtienu, lai tā vairs nesaku, nepatīkot. Ķircinoši ar smaidu 3x pajautāju, bet kāpēc nepatīkot (man interesanti, kāpēc ne). Uzbļāva, ka viss, nepatīkot.
Man atkal nepatīk, ka uz mani kliedz, sašļuka garasāvoklis un paliku klusa.
Pēc tam viņš grib, lai atvainojos par to, ka jautāju. Es par uzkliegšanu. Neviens savu vainu neredz :D
Abi ļoti ietiepīgi.

Mums ar draugu atkal ir tā, ka vispār NEKAD neesam strīdējušies.
Iepriekšējās attiecībās visu laiku bija strīdi. Bet šeit divu gadu laikā nav bijis vispār.

Vai tas ir normāli? :-D

acita, galīgi nav normāli.. iesaku sarīkot pamatīgu skandālu par to, ka nav bijuši kašķi :D :D

P.S. Joks (lai nerastos pārpratumi) :D

Vienkārši liekas, vai tiešām tas ir normāli :D Saka taču, ka visi ik pa laikam strīdoties. Bet mēs nestrīdamies. Ja ir kāda lieta, izrunājam to, vienojamies, piekāpjamies viens otram, un viss

iesaku sarīkot pamatīgu skandālu par to, ka nav bijuši kašķi

:-D:-D:-D:-D

Man jau šķiet, ka tas ir atkarīgs no katra cilvēka atsevišķi, ne pāra. Man ir diezgan plaša attiecību pieredze un visās attiecībās ir bijuši strīdi, skandāli, tad nu saprotu, ka es vienkārši tāda esmu, es citādi nevaru un ar mani citādi nevar. Vīrs saka, ka viņam iepriekšējās attiecībās nav tik vētraini gājis, kā mums abiem kopā esot. Pieņemu, ka kaut kas nāk arī no bērnības, jo arī mana mamma un tētis ir ļoti ekstraverti cilvēki un strīdējušies ir daudz.

Iepriekšējās attieīc'bas mums arī gāja karsti strīdi. Nevaru saprast - vai es esmu mainījusies vai arī vīrietis ir no citas šķirnes :)

Ja ir kāda lieta, izrunājam to, vienojamies, piekāpjamies viens otram, un viss

Nu te arī ir tā atbilde, kāpēc jums nav jāstrīdas. Jūs varat gan vienoties, gan piekāpties. Man ar vīru bieži vien vienoties ir ļoti grūti un piekāpties arī neviens negrib, tad nekas cits neatliek kā uzrīkot skandālu. :-D

Mana draudzene ir ļoti labs piemērs. Iepriekšējās attiecībās ar draugu daudz plēsās, pat kāvās abi, gāja prom no mājām, apsaukājās.
Tagad viņa ir citās attiecībās jau piekto gadu un vispār nestrīdas, visu mierīgi izrunā, pat balss pacelšana nav bijusi. Pilnīgi liekas, ka viņa ir cits cilvēks tagad :D

acita, vienkārši esat saderīgi :) Galvenais, lai izrunājat visu. Citiem strīdi ir vienīgais veids, kā no sirds izrunāties.

Marissa, kāpēc jūs negribat piekāpties?

Mums biežāk ir tā, ka katrs pēc iespējas vairāk cenšas piekāpties otram un lai otram būtu pēc iespējas tas, ko viņš vēlas.

Es ar savu otro pusi strīdamies, citi strīdēsies par katru sīkumu vai noguruma dēļ mēģinās (netīšam) provocēt, citi mierīgi visu uztvers un dzīvos kā divi laimīgi saldumiņi. Mēs strīdamies par sīkumiem, bet biežāk tas ātri norimst un pēc 10 minūtēm nevar saprast, kas notika.
Pagātnē ir bijis pa nopietnākam strīdam, bet tagad esam iemācījušies diskutēt vairāk nekā strīdēties. Manās attiecībās mums strīdi mazākumā iet līdz ar izaugšanu, bet tas ir manās attiecībās.

Marissa, kāpēc jūs negribat piekāpties?

Es negribu piekāpties, jo neuzskatu, ka man jāpiekāpjas, ja man ir taisnība. Viņš nepiekāpjas, jo ir spītīgs auns. :-D

miamo, līdz svētkiem apsolu Tev vēstuli!!!

marissa - muahhaha, labi. :D

Mēs ar vīru strīdamies reti,bet šad tad pabubinam. Lielākoties es bubinu un viņš man ļauj,ja ir bijusi smagāka diena. Izbubinos un viss.

acita, tas ir labi, ja tev tā patīk. Man tā negribētos, jo uzskatu, ka strīdi dažreiz ir nepieciešami, lai tajos rastos patiesība - nolaist tvaiku, pateikt ko skarbāku, lai beidzot sākas kustība utt. Tas viss ir veselīgi!

Mans vīrs laikam piekrīt Neonam. Uzjautāju par šo tēmu nupat, viņš teica, ka nemaz negribētu visu tā mierīgi un nebūtu precējis sievieti, ar kuru nevar kārtīgi izstrīdēties. :-D

marrisa, es vnk biju attiecībās, kurās nebija strīdu. Nekad. Un ņemot vērā jau to, cik es esmu mierīga un nosvērta, man pat netika ļauts nedaudz pacelt pat balsi - visu vienmēr mierīgi vajadzēja izrunāt tūlīt pat ar sapratni, laipnību u.tml.
Ahhh!!! No sākuma man tas šķita forši, bet vēlāk iekšēji sakrājās un es to pat nevarēja izlaist. Man patīk dažreiz vnk izlamāties (nelietojot lamuvārdus, bet pacelt balsi, pārtraukt runātāju un nodot paskarbu monologu). Nezinu kāpēc man tas šķiet nepieciešams, bet dzīve tādā veidā šķiet spilgtāka un es jūtos labāk brīvi izpaužoties.

Piedod, nepareizi tavi vārdu uzrakstīju!