Pati reiz redzēju spoku vecāku mājā. Centīšos uzrakstīt tā īsi.
Bija augusta beigas, mājās daudz ciemiņu, tāpēc man ar māsu vajadzēja aizlienēt savas istabās viesiem un pašam gulēt viesistabā. Tā kā visi četri dīvāni/ gultas bija izvietoti kantaina pusapļa formā, bija no kā izvēlēties. :D
Visas gaismas noslēgtas, mājā iestājies miers, visi aizgājuši gulēt. Tumsa. Samiegojusies atvēru acis, istabā tāds jocīgs klusums (likās,ka gaisā kaut kāda vibrācija) . Paskatos uz māsas gultu un nespēju noticēt,ko es tur ieraudzīju - māsas gultas galvgalī kaut kāds rēgs stāv un lēni virzās uz gultas kājgali un tā vairākas reizes turp un atpakaļ. Pa to laiku sev kniebu vairākas reizes rokā - a ja nu tomēr sapņoju? Nesapņoju gan. :D Tad skatos, ka baltās rēgs nokāpis jo māsas gultas un velk māsai caurspīdīgu segu nost. Ātri apsedzos, elpoju tik strauji no uztraukuma, ka pat ne skaņu nevarēju izdvest. Pēc kādas minūtes izlēmu apskatīties, kas notiek tālāk - māsa saldi čuč, un tur atkal tās baltais spoks māsas galvgalī stāv un lēni pārvietojas pa gultu, nokāpj no gultas un nāk gar avīžu galdiņu, noiet garām manam dīvānam un iekāpj blakus dīvānā un skatās pa logu ārā. Cītīgi vēroju un saprotu, ka tā ir sieviete - lakats ap galvu, mugurā svārki un blūze, un pa virsu vēl garš priekšauts. Piefiksējusi visas detaļas, pamanu, ka spocene ar lēnām kustībām pagriež galvu uz manu pusi un skatās uz mani, laikam sajuta (??) ,ka vēroju. Aši apsedzos un teicu kā apšu lapa, asaras acīs - ko lai daru? Sadūšojos un atkal paceļu segu - spocene izkāpj ārā pa logu. Uzrauju sev virsū segu un lūdzos kaut ātrāk pienāk rīts. Pēc minūtēm piecām paskatos uz māsas pusi un tur atkal tā tante stāv! Atkal ātri, ātri sega virsū un cenšos sevi piespiest iemigt. Par laimi, drīz pēc tam onkulim sāka zvanīt modinātājs, cēlās agri, lai ietu makšķerēt. Tā arī tai naktī nepagulēju ne minūti, ne sekundi...
Domāsiet, kāpēc nekliedzu, nebļāvu pēc "palīdzības" ? Mana māsa tad vēl bija maziņa - nu gadi astoņi, negribēju , lai mazajai kaut kāda trauma paliek (drošs paliek drošs) .
Vēl interesanti, ka viesistabā gulēja arī suns - kad spocene staigāja pa istabu, suns tik tālāk krāsa. Sunim raidīju tik nosodošu acu skatu, ka vai. :D - saka jau, ka dzīvnieki jūtot tās lietas.
Lai nu kā, pēc vairākiem mēnešiem sadūšojos kādam pastāstīt par tās nakts notikumiem - tētim. No sākuma tētis tik nosmēja, bet , līdz ko noskaitīju, kas tantei bija mugurā, tēta sejas izteiksme mainījās. Varbūt tā bija Albīna? , viņš teica - sieviete, kura tur dzīvoja vēl pirms mums. Sieviete nomira un māja tika pārdota maniem vecākiem. Tā lūk, tāds mans spoku stāsts. :D
Ak, jā. Un ,lai gan ir pagājuši jau septiņi gadi, kopš tās nakts,ja pamostos nakts vidū, NEKAD nevaru vaļā acis, nekad. :D
195
