Vai ar gadiem noplok karjerisms?

188

Reģ: 14.09.2015

Atceros sevi 20 gados, kad biju studente... tāds karjerisms plūda pa visām malām. Mācīties, iet praksēs, pieteikties par asistentu kaut par velti, ka tikai izsistos, pastāvīgi čekot darba sludinājumus, iet uz intervijām, piedalīties konkursos par labāku amatu, sēdēt virsstudnas, ka tikai tevi pamana, novērtē, gūt atzinību, algas pielikumu, iniciēt visādus projektus, skriet un cīnīties un ka tik augstāk pa karjeras kāpnēm uzkāpt.

Tagad, kad ir jau pāri 30 gadiem... kur tas viss palicis?
Tagad es vairs neesmu gatava skriet un rauties uz visām pusēm. Tagad gribas mieru un kabinetu ar aizvērtām durbīm, ka tik neviens nenāk klāt un neko neprasa. Gribas atstrādāt savas stundas un ātrāk mājās nokļūt. Gandrīz pat vienalga, kur strādāju, ka tikai samaksā un miers. Nekāda entuziasma, iniciatīvas, vēlēšanas kaut ko pierādīt.

Vai tas ir normāli?

07.06.2016 09:38 |

katra

2051

Reģ: 29.01.2009

Tas ir pilnīgi normāli, ka dzīves laikā mainās vēlmes un prioritātes. Man gan izteikts karjerisms nekad nav piemitis, bet varu apmēram salīdzināt ar to kā 20 gados sajūsminājos par dzīvi Rīgā, visur gribēju būt un paspēt, tagad arī tuvojos 30 un, lūdzu, dodiet man laukus, mieru un klusumu.

Tiesa, vēl ir iespējams, ka tu vienkārši jūties izsmēlusi sevi pašreizējā darbā vai pat šajā karjeras virzienā. Mēdz teikt, ka ik pēc 7 gadiem esot pilnībā jānomaina profesija. :-) Varbūt dzīvē nepieciešamas pārmaiņas, lai varētu kustēties uz priekšu un neiekrist rutīnā, jo tā jau pati par sevi izsmeļ spēkus un nokauj jebkādu entuziasmu.

07.06.2016 09:54 |

Vitucis

188

Reģ: 14.09.2015

Vienā no iepriekšējām darbavietām nostrādāju 5 gadus, likās, ka tur tā vaina, ka vajag pāmaiņas. Nomainīju darbu, tagad atkal esmu jaunā darbā, likās, ka nu tik būs atpakaļ mans entuziasms un karjerisms. Bet nekā. Pilnīgi tādas pašas emocijas kā vecajā darbā. Respektīvi 0 emociju :) Līdz ar to saprotu, ka tā nav darbavietas vaina. Vienkārši man vispār vairs neinteresē darbs un strādāšana kā tāda

07.06.2016 09:59 |

katra

2051

Reģ: 29.01.2009

Nu tad laiks izlikt enerģiju citā virzienā - radīt bērnu, uzsākt savu biznesu, strādāt brīvprātīgo darbu, pārvākties uz laukiem un audzēt aitas. :-) Galvenais nesēdēt tur, kur tu esi tagad, baidoties no pārmaiņām, un justies slikti.

07.06.2016 10:04 |

jacky

202

Reģ: 25.06.2012

Vai ir sasniegti tie mērķi, kas tika uzstādīti ap 20 gadiem?

Varbūt tas bija jaunības maksimālisms, nevis karjerisms? Darbaholiķi man šķiet visu dzīvi paliek par darbaholiķiem un tam nevajadzētu tik krasi izmainīties.

Varbūt ir vilšanās - darbs nav atnesis to, ko vēlējies sagaidīt? Piemēram, atzinību, lielus ienākumus, jaunus kontaktus, kādus īpašus sasniegumus. Un uz tā fona zūd motivācija, vēlme darīt.

Varbūt esi nonākusi pie secinājuma, ka karjera nav bijis tas, kas atnes laimi, apmierinātību, prieku? Varbūt ir kādas vēlmes, sapņi, kuras ir bail atzīt un tie slēpjas aiz karjerisma? Piemēram, vēlme pēc ģimenes dzīves, vēlme nodarboties pavisam citā jomā, dzīvot laukos, ceļot pa pasauli, utt. Ko vienkārši negribas atzīt sev un/vai apkārtējiem?

09.06.2016 17:49 |