Stopēšana

Bet, ja es brauktu ar mašīnu, un stopētājs fočētu manu numurzīmi, neņemtu es viņu. Jā, ir skaidrs, ka viņš to dara drošībai, bet es pati tā droši nejustos.

Esmu stopejusi, ebt tikai LV robezas. Praktiski kapju tik talbrauceju masinas prasvaram. Tikai pozitiva pieredze, interesanti parunaties ar cilvekiem. Ir bijis ak lidz pasai majai aizved ,vel kafiju noperk. Viens incidents gan notika netalu no Rigas, calis pavilka masinu sturi no sosejas un prasija minetu, neko nesniedzu, palaida par laimi ARA. No tas reizes nestopeju vairs.

Nestopēju, man bail un nav vajadzības nemaz.
Ja vadītu mašīnu, stopētājus neņemtu, jo būtu bail. :D

Esmu stopējusi tikai Latvijas robežās uz un no mūzikas festivāliem. Labprāt gribētu pabraukāt pa Eiropu ar stopiem, taču viena nevaru saņemties, bet kāda tikpat dulla un spontāna cilvēka, kuru ņemt ar sevi, arī nav. Tā nu palieku sapņojot.
Pati neesmu autovadītāja, taču ja būtu, noteikti filtrētu to, kādus cilvēkus uzņemu savā automašīnā. Piemēram, jauniešus ar milzu somām un teltīm uz pleciem labprāt uzņemtu, jo pati esmu bijusi viņu vietā un zinu, cik nogurdinoši un smagi ir gaidīt kamēr kāda mašīna beidzot apstājās. Tādus festivālu apmeklētājus jau var pamanīt, jo tādi uz vienas šosejas nereti ir desmitiem. Tos, kuri vieni paši stāv vientuļa ceļa malā, gan neņemtu. Protams, nevar zināt kur un kāpēc cilvēkam jātiek, taču arī es negribētu lieki riskēt.

Kādreiz, skolas laikā, stopēšana bija ik nedēļas nogales obligātais pasākums :D abas ar draudzeni stopejām, kur acis rāda jeb precīzāk - kur aizvedīs šoferis. Izstopēta visa LV, pabūts dažādos pasākumos :D. Tas tiešām bija īstens bohēmas laiks :)!
Tagad stopētāju ir kļuvis krietni mazāk.
Pati ņemu stopētājus.

Esmu stopējusi tiešām ārkārtas gadījumā, nevis no sērijas - negribēju tērēties autobusam.
Vienu reizi stopējām ar mammu divatā, kad attapāmies, ka esam iekāpušas nepareizajā autobusā un braucam pilnīgi uz otru pusi, tad mūs šosejas malā izsēdināja un reāli vairākas h neviens autobuss uz mums vajadzīgo galu nekursēja.
Otru reizi stopēju pagājušogad divatā ar kursabiedru (masīvs čalis ādas jakā ar bārdu, tāpēc brīnos, ka vispār kāds apstājās :D) Bijām intervēt iedzīvotājus kādā privātmāju ciematā arī šosejas malā, mūs aizveda ar mašīnu, bet kad bijām jau pilnīgi visas mājas apstaigājuši, izrādījās, ka mūs savākt un aizvest atpakaļ uz Rīgu var tikai pēc vairākām h, bet bija agrs pavasaris un uz vakaru palika ļoti auksts. Tad nu šosejas malā stopējām, kādas 20 min neviens neapstājās, līdz tomēr palaimējās.
Abas reizes apstājušies ir vīrieši, laikam viņi jūtas drošāk uzņemt stopētājus. :-)

Pieturos pie vecā labā teiciena - sargā sevi pats un Dievs tevi sargās

nu kas tas par sviestu, jebkurš nelaimes gadījums var būt tepat arī aiz mājas stūra. drīzāk tad teiktu, ka jo vairāk baidies, jo vairāk piesaisti visādas ķibeles.

mīlu stopēšanu, pusaudžu gados visu laiku stopējām - jo jautri, jo nav naudas, jo kāpēc ne.
joprojām neesmu piepildījusi mazo sapnīti apceļot Eiropu ar stopiem. līdz šim stopēju tikai Latvijā, arī viena, tā ir fantastiska iespēja iepazīt vietas un cilvēkus. ārzemēs vairāk gan izmantoju dažādas mašīnu šērošanas iespējas.

Pati nenjemu un sveshaa mashiinaa nekad neseediishos, neuzticos sveshiniekiem. tas, ka negaidiijumi var notikt vienmeer, nenoziimee, ka vajag apzinaati mekleet biistamas situaacijas.

Atcerējos kā vienreiz nobijos, tagad smiekli nāk, bet toreiz bija bailīgi, pat nestopēju, vienkārši iekāpu svešā mašinā. Bija sarunāts ar kolēģi, ka mani pa ceļam savāks viena ciemata pieturā, bet viņam salūza mašīna. Tā nu pieturā stāvu, lietus, vējš, nojume nekāda, man īsi svārciņi, plikas kājas, tuvākā iespēja tikt prom-autobuss pēc vairāk kā pusstundas.
Zinu, ka tur citreiz stājās kādas mašīnas, lai paņemtu līdzbraucējus uz Rīgu. Apstājās viena jauna, skaista, dārga mašīna, biju tā pārsalusi, ka pat neaptvēru, ka tādas parasti tā vienkārši pieturās nevāc līdzbraucējus. Iekāpju, šoferis momentā aizslēdz durvis un uzņem palielu ātrumu, mašīna taču jaudīga. Tad pamanu, ka aizmugurē sēž 2 diezgan apšaubāma paskata vīrieši, pirms tam neredzēju, jo tumšās žalūzijas pie logiem, tie ar mani vēl sasveicinās. Tad gan palika bailīgi, domāju kur tagad vedīs. Bet viss forši, nevienam nekādu sliktu nodomu nebija, pēc tam sanāca vēl bieži ar šo šoferi braukt uz Rīgu.

nu kas tas par sviestu, jebkurš nelaimes gadījums var būt tepat arī aiz mājas stūra. drīzāk tad teiktu, ka jo vairāk baidies, jo vairāk piesaisti visādas ķibeles.

Protams, tikpat labi vari mierigi braukt un kads dzerajsoferis ietrieksies tavaa auto. Ari kiegelis var uzkrist uz galvas un pa nakti nosmakt ugunsgrekaa vai saindeties ar tvana gaazi

Neesmu nekad, jo never zināt kāds cilvēks var būt mašīnā. Neuzticos katram garām braucošām šoferim.

Esmu daudz stopējusi kopā ar draugiem, viena nekad.. visa Latvija izbraukāta, pat nezinājām, kas tas tāds starppilsētu transports ir. :D Piedzīvojumi ir bijuši, ir ko atcerēties. Ir bijis, kad nekāpjam mašīnā, jo aizdomīgs šoferis, bet pārsvarā tikai pozitīva pieredze. Tagad jau gadiem nestopēju, jo gribas komfortu un ir slinkums :D

Sognare, tapec vislabak nemt talbraucejus ,tas pec pieredzes. Viniem darbs ir vadat kravas vai tamlidzigi un biezi ari forsak, jo cilveki ari medz but runaatigaaki un cels interesants.

MAD, bet kas cilvēkam ir galvā, uz pieres nav rakstīts ;-)

Taisniba, bet tiem kas ir talbrauceji un svarigi preces un kravas nogadat konkreta laika posmaa nebus laika iebraukt mezaa. Kaut kadu urlu auto nekaaptu ieksaa kur vel 3 purni aizmugure sez:-D:-D

Agrā jaunībā stopēju bieži. Latvijas, Lietuvas robežās, lielākoties. Pāris reizes esmu stopējusi Itālijā.
Vienreiz esmu arī lekusi ārā nobraucošas mašīnas, jo situācija šķita draudīga. Bet, vai man tā tikai šķita, vai tā patiesi bija, vairs neatceros.
Vienmēr ļoti gribējās doties kādā garākā stopēšanas ceļojumā. Mani kursabiedri stopējot teju visu Eiropu apbraukāja. Man kaut kā nesanāca. Vienmēr vasarās biju pārāk aizņemta. Drusku žēl. Tagad diez vai vairs to darīšu. Bet kas to zin, varbūt atkal apmācas debesis un uznāk dulluma mākonis.

Manam paziņam stopētājs reiz uzbruka ar nazi.. Viņa izdzīvošana pie iegūtās traumas bija brīnums. Tā kā esiet, lūdzu, piesardzīgi..

Njā, tā diemžēl arī gadā. Bet... Man neviens nav uzbrucis stopējot, toties reiz man uzbruka pie manas mājas durvīm. You never know, aiz kura stūra briesmas.

Cormeum, drausmas. Nu es jau pec ta incidenta ar tirlinu ar vairs nestopeeju, jo reali agrak ar galvu nedomaju un mekleju piedzivojumus. Lai gan ja man ir elektrosoks tad it kaa labaak ir, bet reali nestopeju vairs taapat.

uu, jaa, regulaari agraak stopeeju. Visu Latviju gan izstopeejusi neesmu, bet nu visbiezaak sanaaca stopeet no Riigas uz Liepaaju un atpakalj.
Vienmeer traapiijaas ljoti labi shoferi, draudziigi un aveerti.
Diivainaakais, kas atgadiijaas bija celjaano Riigas uz Saldu, shoferis mums staastiija kaa vinjsh pieradinaaja vaarnu buut par vinja maajdziivnieku. :D