Vai laistu vīrieti?

Ja es nolemtu savu dzīvi saistīt ar vīrieti, kurš ir karavīrs, es arī apzinātos, ka tam līdzi nāk arī tādas lietas kā došanās misijā. Līdz ar to, ja viņš vēlas doties, tad es nebūtu tā, kura viņu atturētu, jo neesmu tiesīga lemt viņa vietā. Līdz ar to - protams, ka laistu. Tiesa gan, man kas šausmīgs liktos bailes par viņa dzīvību, ne neredzēšanās 6 mēnešus.

Droši vien laistu, bet būtu grūti

Nelaistu, noteikti nē. Turēt jau nevienu nevaru, bet tai brīdī, kad izlemtu par aizbraukšanu, viņš vairs nebūtu mans vīrietis. Ja cilvēka brīvprātīga izvēle ir braukt misijā uz karadarbības zonu, tad uzskatu atšķirības dēļ nekas tālāk mums vairs nebūtu iespējams.
Mazliet zinu dažus, kas bijuši misijās, psiholoģiski tie cilvēki ļoti mainījušies, ne jau uz labāko pusi, nav vairs tie, kas aizbrauca.

Māsa vīrs bija misijā uz 6 mēn- Afganistānā.
Psiholoģiski nav mainijies nemaz- ta pats lieliskais vīrs un tēvs.
Vienīgais, māsas nervus gan tas ēda nost, jo viņiem taču nav tā,ka jabkurā laikā var piezvanīt, atsūtīt sms utt. Pacietīgi jāgaida un jācr uz labāko.

Ko darītu? Laistu.

Vīrietis, manuprāt, nav suns, kuru kaut kur laiž/nelaiž... Ja es izvēlētos būt kopā ar cilvēku, kuram profesija saistība ar došanos misijās, tad respektētu to. :-)
Tikpat labi var sapīties ar ginekologu un sabēdāties par to, ka viņš sakatās citu vāverītēs... :-D

Pazīstu dažus, kuriem "iespēja braukt" nozīmēja, ka būs jābrauc, tikai nezina vēl kad. Aizbrauca un atgriezās. Protams, cilvēks jau nedaudz mainās. Bet par to, laist vai nelaist, sievietei nekāda teikšana nav, jo viņš nepieder tikai tev, bet vistiešākajā veidā arī valstij, jo ir karavīrs. Ja nevar samierināties, tad jāšķiras vai jāmeklē viņam cits darbs.

Mans ex dieneeja armijaa un arii brauca misijaas uz 6meeneshiem uz Afganistaanu. Gruuti gan bija, bet iztureejaam. Atceros kaa reizi manaa dzimshanas dienaa vinjsh bija prom, bet pashaa riita agrumaa pie durviim zvaniija kurjers ar milziigu rozhu pushkji (l) Tas man bija milziigs paarstegums un tajaa pashaa laikaa tik skumji ap sirdi sametaas.. Bet kaa tu vari nelaist? Tas ir vinja darbs un vinja izveele! Pie tam Latvijas karaviiri brauc miera uztureeshanas misijaas nevis aktiivi piedalaas karaa un spridzina un shauj visam kas kust un nekust.

Būtu jau jālaiž. Izvēle - braukt/nebraukt - būtu atkarīga lielākoties no vīrieša. Es viņu tikai atbalstītu lai kāda viņa izvēle būtu.

(Tomēr - ja izvēlās būt kopā ar šādas profesijas pārstāvi, jāsaprot, ka gadās arī šādas situācijas. (t) Tas tomēr ir pienākums braukt misijās.)

Piekritīšu cormeum, jo vīrietis tomēr ir cilvēks, kuram ir brīvas tiesības pašam izvēlēties un īstenot savas ieceres, negaidot atļauju. Esot kopā ar šādas profesijas pārstāvi, ir jārēķinās ar to, ka ilga prombūtne ir normāla, strādājot tādu darbu. Ja nespēj to izturēt, tad laikam nav lemts, jo nevar likt cilvēkam palikt, ja viņš ir izvēlējies tādu dzīves ceļu.

Es jau saprotu, ka nevar jau tā nelaist... Tā ir viņa izvēle

Es vairāk par to, kā man to psiholoģiski izturēt :(

Danella, nekas cits tev neatliks kā izturēt. Tas ir traki, bet, ja tu izvēlējies būt attiecībās ar tādu vīrieti, tad tev tas tagad arī jāpieņem.

Ja es nolemtu savu dzīvi saistīt ar vīrieti, kurš ir karavīrs, es arī apzinātos, ka tam līdzi nāk arī tādas lietas kā došanās misijā. Līdz ar to, ja viņš vēlas doties, tad es nebūtu tā, kura viņu atturētu, jo neesmu tiesīga lemt viņa vietā.

Vīrietis, manuprāt, nav suns, kuru kaut kur laiž/nelaiž... Ja es izvēlētos būt kopā ar cilvēku, kuram profesija saistība ar došanos misijās, tad respektētu to.

+++++

Nu iisti pienaakums tas nav, taa ir izveele :D

Nepārdzīvo, cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu. Šajā gadījumā kariņš svešā valstī viņa vērtību skalā ir augstāk par Tevi, par ģimeni, par tuviniekiem. Izlem pati, vai viņš ir Tavu asaru vērts.

Draugs, lai arī nav karavīrs ikdienā, ir bijis 2 misijās un ir pieteicies 3., kas būs uz gadu, bet laikam turp brauksim kopā, jo tā droši vien būs Izraēla. Bet viņiem ir tā, ka ik pēc 5 nedēļām ir nedēļa brīva, kuras laikā var doties apmaksātā braucienā uz mājām. Nezinu, varbūt atšķirība tajā, ka viņš brauc ANO misijās, bet brīvdienas viņiem ir relatīvi daudz.

Vīrietis, manuprāt, nav suns, kuru kaut kur laiž/nelaiž... Ja es izvēlētos būt kopā ar cilvēku, kuram profesija saistība ar došanos misijās, tad respektētu to.

+++

Man, iespējams, būtu problēmas ar šādu profesiju. Tas tomēr potenciāli nozīmē, ka viņam būs jāšauj nost cilvēki. Un nevis kaut kādi mistiskie sliktie "ienaidnieki", bet tādi paši čaļi kā viņš, kurus karot aizsūtījusi otra (mūsdienās jau jāsaka - cita) puse.

Par to, vai šādas lietas būs problēma, vajadzēja domāt pirms sāki satikties ar karavīru. Noteikti saprati, ka karavīrs nav sētnieks, kas vienreiz novelk ar slotu un visu pārējo laiku sēž mājās.

kurus karot aizsūtījusi otra (mūsdienās jau jāsaka - cita) puse

Nu pagaidaam Latvijaa dienests armijaa nav obligaata lieta, katrs pats briivpraatiigi piesakaas un piespiedu kaartaa arii nekur nesuuta.

Viņš tev kaut kāds bērns, ka vari izlemt vai laist vai nelaist? (t)
Tu vari mēģināt pierunāt nebraukt, lūgties, lai nebrauc, bet nejau nelaist, to viņš tāpat izlems pats.

Ja Tavs daargais ir parasts kareivis, tad noteikti neviens dizhi neraudaas, ja vins atteiksies braukt. Tachu, ja Tavs cieniitais ir jau ir pakaapies, tad Tu ljoti jauki sachakareesi vinja karjeru ar saviem untumiem. Viss ir tik "briivpraatiigi" te dazhaam. Ja juus, daamas, nezinaat ne velna par militaaros struktuuru "ieksheejo virtuvi", tad ejiet diskuteet uz kotleshu/somu diskusijaam.

Un, ja par teemu, tad, jaa, vins nav suns, lai Tu vinju kaut kur laistu vai nelaistu. Kaa arii saprotu, ka neesat preceeta daudzbeernu gjimene, bet gan vienkaarshi paaris. Psihologjiski gruuti vinjai esot, aita :-D