Tātad mana mamma ir dialīzes paciente ar visām izrietošajām sekām. Viņa šobrīd veic dialīzi mājās ar šķidrumu pakām( tos gudros nosaukumus nezinu) un daktere liek viņai piefiksēt un svērt cik daudz tas šķidrums pakā iznāk ārā. Iekšā ielej 2000ml un ārā ir jānāk par mārsimts ml vairāk.
Mājās mums ir digitālie svariņi ar skārienjūtīgo ekrānu, kur var visu labi nosvērt, bet man neizdodas ieskaidrot viņai kā ar tiem ir jārīkojas. Man jau ir elementāri divas podziņas skārienjūtīgā ekrānā, bet viņai es tik skaidroju un skaidroju, un skaidroju... Viņai liekas, ka ir jābūt pāri 2l, tad tikai ir jēga rakstīt. Nu citi ir un citi nav. Tad nokliedzās, ka mani svari nepareizi rāda un atsakās vispār kaut ko rakstīt.
Visu laiku es nevarēšu būt klāt un svērt viņas vietā, un rakstīt.
Dakterei viņa pasaka, ka svaru mājās nav un neko izdarīt nevar. Negrib nemaz rakstīt. Lai liek viņai mieru, bet tas jau ir nopietni, tur tā nevar. Nevar viņas turpmāko ārstēšanu izdomāt tik labi kā vajadzētu.
Tad daktere mani iesauc un prasa kā tā var nebūt ar ko nosvērt. Ir taču. Bet ko tad lai es daru, ka saprot viņa tikai tos vecos svarus ar bultiņu. Nu nopirku tādus šodien, bet par velti. Virtuves svariņi ar bultu taču rāda tikai kg, bet man ml vajag:-| Tajos jau saprastu, bet tie jau nerādīs to, ko vajag. Un tad svari neriktīgi un es arī.
Viņa man dzied, ka kaut kādus īpašos svarus vajag, bet es nesaprotu, kādus viņa domā. Tur slimnīcā esot labi svari. Tos es neesmu redzējusi.
Tā kā mazu bērnu jāvaktē, lai dzer visas zāles. Nebiju iedziļinājusies , kas tur notiek, bet izrādās, ka no 5 dzer tikai 2 zāles asinsspiedienam, kas visu to lietu vēl pasliktina. Viņa man deva receptes, ko vajag un es vedu un domāju, ka pati visam seko līdzi un zin. Izskatās, ka uz tām trūkstošajām zālēm ietaupīt gribēja, bet tas taču nav to vērts. Veselība un dzīvība jau uz spēles ir.
Vēl par depresiju daktere pateica un ieteica pie psihiatra vērsties, lai zāles izraksta. Visa tā lieta jau ir ļoti ietekmējusi, jo nebūs vairs tā kā agrāk nekas. Slimības dēļ neko ierastu vairs darīt nevar, tā nevarības sajūta jau ir šausminoša un samierināties nevar. Katru dienu to vien dzird kā, ka ir slikti un, runas par miršanu, ka nav nevienam vajadzīga, neviens viņu negrib, nevienam nerūp utt.
Pa vasaru es vēl būšu mājās līdz iestāšos augstskolā un diezgan reti varēšu apciemot, tad viņa paliks ar tēti, kuru ir ierasts tik kašķēties un nervus bendēt.
Nebūtu jau man vienai tikai par šo visu jādomā, bet brālis un māsa dzīvo ārzemēs un es esmu vienīgā LV - līdz ar to mana atbildība. Brālis ir viņai piedāvājis palīdzēt(uzprišināt kaut cik māju, lai var dzīvot kā cilvēks), ja norakstīs īpašumus(māju, mežu), bet viņa nepiekrīt un saskata draudus.
Bet ko, lai dara šādā situācijā? Esam vēl dziļos laukos, veikali tikai ar mašīnu aizsniedzami. Mašīna arī veca un saplīsusi. Reāli viena viņa vairs nevar... Kas ar tēti būs nav zināms, varbūt viņš atpakaļ uz Zviedriju strādāt vēl brauks pie brāļa. Tad kādu aprūpētāju meklēt, kas nāks? Ir jau variantos visu pārdot un pārvākties uz pilsētu, bet cik tas ir reāli... Vajadzēs jau no kā dzīvot viņai. Stādāt nevar un valsts pensija ir smieklīga. Brālis ar māsu nav gatavi sniegt ikmēneša finansiālo palīdzību, bet es tikai tūlīt beigšu vidusskolu.
340
