Rvis, pateicos par komplimentu! :)
Man 26, bet prātā un sirdī joprojām 16. Nu nevaru un nemaz negribu pieaugt, nereti joprojām liekas, ka esmu tas pats 16 gadīgais tīnis ar vēja sajauktiem matiem, alus nolietām biksēm un kedām kājās - mīlu mesties spontānos piedzīvojumos, dejot līdz rīta gaismai vai kādu rītu pamosties un izdomāt pārcelties uz citu valsti. Man patīk teikt, ka vecums ir tikai skaitlis - svarīgi ir tas, cik vecs/jauns pats jūties. Es neticu, ka pati jebkad pieaugšu. Šķiet, ka pat 70 gadu vecumā būšu traka omīte, kura klausīsies rokmūziku un ies pensiju tērēt tetovēšanas salonā. :D