Vai esat laimīgas?

Sākšu pati ar sevi. Man laime ir saule, mīlestība, ģimene, draugi, panākumi darbā. Šobrīd jūtos laimīga bet ir daži mērķi kuru sasniegšana sekmētu lielāku laimes sajūtu. Vēl ir laime mazajās laimītēs tādos īpašos mirkļos , kas dažreiž liekas sīkumi, bet tomēr rada to pilnības sajūtu.
Es gribētu apprecēties un dzemdēt bērnus, man liekas, ka tas viss varētu radīt lielu laimes izjūtu, bet paigaidām neizskatās, ka tas man spīd tuvākajā laikā :D :D
Līdz šim visspēcīgāko laimes sajūtu esmu jutusi īpašos mirkļos kopā ar draugu un arī tad, kad pakāpos pa karjeras kāpnēm, sajutos perfekti (l)

Ir tā,ka var būt nedaudz pietrūkst,bet kopumā jùtos labi,laimīgi..tas,kas pietrūkst,to varu labot es pati un tas viss būs.
Viss laimīgākâ biju,kad gaidiju bērniņu un arī tagad pavadot ar viņu laiku ir prieks un jūtos laimīga.(l)
Viss spēcīgākā laimes sajūta,bija tad,kad viņu pirmo reizi turēju rokās un redzēju kādas emocijas ir manam bērna tētim paņemot viņu rokās.(l)
Idienā ir daudz mazu lietiņu,kas liek priecāties,vajag novērtēt to,kas ir apkārt :)

Vēl papildus jautājums vai jūsuprāt nauda sekmē un vairo laimes sajūtu?

Es ticu, ka nauda spēj ieteikt laimes sajūtu, bet tas noteikti nav noteicošais faktors.. Galu galā netrūkst materiāli labi nodrošinātu un nelaimīgu cilvēku..

Neskaitot ļoti grūto divu nedēļu sprintu skolā, jā, varu teikt, ka patlaban savā dzīvē jūtos diezgan labi. Līdz "pavisai laimīga" gan maza kripatiņa trūkst, bet uz to neiespringstu :)

Par naudu... nu nezinu. Man nav tāds "jeeee, man ir nauda, esmu laimīga", bet jūtos labi, ja par sevi varu pastāvēt, sev atļauties kaut ko nopirkt. Vai arī citiem. (Ļoti patīk redzēt tuvo cilvēku smaidu sejā, kad esmu viņiem ko sagādājusi tāpat pārsteiguma pēc :) - šoreiz es nerunāju par maijpuķītēm, kas atnestas no meža ). Tās principā ir emocijas, bet kuras diemžēl bez naudas sagādātas netiktu.

Un, jā, sev kaut ko nopērkot es jūtos ļoti labi. Esmu mazliet egoiste, atzīstu, bet ar mēru :)

Ā, bet nepastāstīju par to, kas ir mana laime :)

Mana vislielākā laime ir tā, ka pēc sajūtām esmu pareizajā vietā. Jūtu, ka tas, ko studēju, ir man, kā arī darbs man ļoti patīk (kas principā iekrita man klēpī). Neskatoties uz mazajām ikdienas ķibelēm un likstām, kā arī sagurumu, es priecājos par cilvēkiem, kas man ir apkārt - viss kolektīvs ir patiešām foršs, pretīmnākošs, draudzīgs un ar lielisku humora izjūtu. Kad vakar priekšniece pajautāja "Klau, draudziņ, tev nevajag kā palīdzēt?" godīgi sakot, biju uz mutes :D

Priecājos, ka studiju semetris iet uz beigām. Sesija, salīdzinājumā ar šo murdziņu, kas notiek tagad, būs īsta pastaiga.

Nevaru sagaidīt savu vasaru! (l) Vēlos to pilnu piedzīvojumu un smieklu. Priecājos par to, ka pusvasaru pavadīšu pilnīgā brīvībā, bet labi saprotu, ka būšu to pelnījusi. (s)

Bet vislielākais prieks ir tas, ka man patiešām ir uzlabojušās attiecības ar mammu. Ja vienu brīdi agrāk tās bija patiešām sarežģītas, man ir prieks, ka viņa ir izdarījusi pāris svarīgas izvēles un es ar viņu ļoti lepojos par to. Jūtu, ka līdz ar to arī es esmu palikusi mierīgāka. Un ko tur liekuļot - pēc viņas veselības problēmām un citiem notikumiem apkārt, esmu sapratusi, cik katrs no mums var būt trausls un ātri vien vairs nebūt. Tāpēc mācos būt iecietīgāka, mīļāka un labāka.

Esmu sapratusi, ka es varu būt patiešām stipra. Ka es varu un ka es izdarīšu. Tas, manuprāt, mani tiešām dzen uz priekšu.

Esmu ļoti laimīga un pateicos Visumam par visu, kas man dots.
Tajā pašā laikā ceru, ka tas man drīz spēs dot arī to, ko gribu visvairāk - tad vispār varēs sajukt prātā no laimes :)

neesmu laimīga un tas, kas mani visvairāk attur no visa ir tas, ka es nevaru iegūt to stabilitāti, ko meklēju.

Godīgi? Es laikam neesmu no tiem, kas sēž un domā, vai esmu laimīga. Iespējams, ja par to nedomāju, varbūt esmu. Pašlaik viss rit savu gaitu, esmu paceļojusi un šovasar vēl paceļošu, labi studēju, jau darba jomā lēnām virzos uz priekšu, uzlabojušās attiecības ar ģimeni, ar draugu, esmu vesela, paēdusi... visā visumā jau ir labi, bet vienmēr ir visādas problēmiņas, kuras gribētu atrisināt.

Kauns būtu teikt, ka esmu nelaimīga.
Laimīgākie mirkļi, kad pirmo reizi ieraudzīju savus bērniņus. Mirkļi, kad bērniem ir kāda veiksme.
Nauda vairo laimi, jo tad es vairāk ar ģimeni ceļotu, vairāk ueguldītu izglītībā. Bet, šī laime ir ar vienu nosacījumu - ja laba veselība man, vīram, bērniem.

Laime ir apziņas stāvoklis. Laimi nevar iegūt no cilvēkiem, lietām, notikuemiem vai apstākļiem. Tas ir iekšējais dvēseles stāvoklis, un tas ir konstants. Laime jau nav emocija kā, piemēram, prieks, kas uznāk un pāriet. Cilvēkam laimes stāvoklis ir jāsaniedz neatkarīgi no visa.

nauda noteikti palīdz. varbūt ne vairot laimi, bet mazināt stresu, mazvērtības sajūtu uc problēmas, kas rodas no naudas trūkuma. ne visiem protams, ir cilvēki, kas forši dzīvo un jūtas bez naudas, bet nu lielākā daļa mūsdienās tā gan nebūs.
es neesmu laimīga. arī, "kad viss dzīvē ir", neesmu laimīga.

optimists ir tas, kurš nokrītot pa kāpnēm un saka "Cik ātri tiku lejā"
Arī laimes sajūta ir galvā un dzīves, cilvēku uztverē. Tā kā visu uztveru pozitīvi esmu laimīga. Viss ir galvā:-)

Nedomāju par to, vai esmu laimīga vai nē. Kā ir, tā ir - tā ir jādzīvo un viss.

Paldies par atbildēm cerēju gan aktīvāku iesaistīšanos :) Un pārsteidz tas cik daudzas vispar nedomaa un neanalizee vai ir laimiigas, bet varbut ka taa ir pareizaak vienkarsi dzivot nost

Jāatzīst, ka man ir sliktās dienas, bet pārsvarā esmu pacilātā garastāvoklī un jūtos tiešām laimīga. Pirms kādiem 3 gadiem es to neteiktu, jo mani ļoti nospieda kāda problēma, lai gan bija viss cits, lai justos labi savā dzīvē.. Es esmu liela materiāliste un naudai ir loma manā laimē, jo tas man ļauj kaut vai iepriecināt citus, aizlidot uz kādu jaunu vietu, un būsim atklātas, jaunas kurpes skapī arī mazliet silda sirsniņu. :D Bet jāpiebilst, ka tas viss nebūtu nekas, ja man blakus nebūtu mīļotais cilvēks, man nebūtu neviena drauga vai cilvēka ar ko padalīties.. Īstenībā arī mans darbs mani padara laimīgu, ja tas nav pārāk lielos daudzumos, kad laime tiek pārvērsta par slogu.. Tas tomēr ir reti! :)

Uzskatu, ka laime ir izvēle-ja gribu, varu sajusties laimīga, neatkarīgi no apstākļiem, bet ja ne-varu atrast, par ko pačīkstēt vienmēr. :D Neesmu laimīga visu laiku bez apstājas, bet katru dienu kaut uz mirkli sajūtos nedaudz laimīga-pat tad, ja nav noticis nekas grandiozi labs.

Sen esmu sapratusi, ka pats svarīgākais ir veselība sev, ģimenei, tuvākajiem, bet tās nekadīgi!

Jā, par spīti ikdienas čīkstēšanai, bešiem, rutīnām vai kad nu kas gadās, tomēr tāpat kā Modo, katru dienu, kaut mazliet esmu laimīga (l):-)

neatkarība un brīvība/.:-D