Sveikas! Šogad beidzu vidusskolu, un septembrī sākšu studēt. Visticamāk Jelgavā. Manu jau māc nostaļģija un jau šobrīd ir uztraukums par to, ka septembrī sāksies jauns dzīves posms. Kaut kas savādāks. Būs jāsāk dzīvot citā pilsētā, vairāk kā 100 km prom no mājām. Bet visvairāk mani satrauc, tas ka vairs tik bieži nesatikšu draudzenes. Šobrīd dzīvoju nepārāk lielā pilsētā, visi viens otru zin. Draudzenes satieku gandrīz katru dienu. Lieliski pavadām laiku kopā, viena par otru zinam visu, varam stāstīt visu. Viņas ir mana otra ģimene. Tik ļoti pierasts ar viņām kopā jau no pašas bērnības. Es baidos no tā, ka, mācoties citur, man nebūs iespēja jebkurā brīdī aiziet pie kādas un papļāpāt, izkratīt sirdi utt. Varbūt iegūšu jaunas draudzenes, bet tas vairs nebūs tas. Manuprāt, jo tu vecāks kļūsti, jo grūtāk atrast cilvēkus, kuri kļūst par tiešām labiem draugiem. Drīzāk tikai paziņas. Mājās jau arī drošvien nesanāks atbraukt katru nedēļas nogali, tāpēc, dzīvojot citās pilsētās, satiksimies reti. Mani laikam baida tā pieaugušo dzīve. Es novērtēju savus vidusskolas gadus, kad brīvā laika ir daudz, mācības nav pārāk saspringtas, un piedzīvojumu netrūkst.
Varbūt padalieties ar savu pieredzi, ja studiju gadus nācās pavadīt citā pilsētā, kā bija ar draugiem? Esat ieguvuši jaunus lieliskus draugus vai tomēr tie paši labākie ir tie, ar kuriem esi jau no bērnības? Bieži satiekaties ar vecajiem draugiem vai tomēr kontakts mazinājies?
73
