Arī es uzaugu tādā ģimenes modelī...mamma negāja prom, jo biju un es un mans brālis... atceros kā ienīdu būt mājās, man riebās tā atmosfēra, UN ARĪ MANĀ GADĪJUMĀ nekādi lielie trači mājās nebija, viņi viens otru nemīlēja, nerunāja pat īsti, kas tā pat ģimeni? Es katru nakti raudāju, gribēju, lai viņi šķiras, man pat bija gandrīz vai depresija, dažreiz gribējās vienkārši pazust.. un tā nav jājūtas 13 gadīgam bērnam. Un atskatoties tagad - saprotu,ka ļoti pieķēros, piemēram, labākās draudzenes ģimenei, kurs valdīja tāda ģimeniska atmosfēra, tur biju no rīta līdz vakaram un bieži dīcu atļauju tur palikt pa nakti.
Atceros dienu kad ar mammu braucām uz veikalu, viņa pēkšņi palika tāda klusa un tā kā "starpcitu" pajautāja kā būtu, ja mēs pārvāktos dzīvot atsevišķi. Tā bija viena no laimīgākajām dienām manā mūžā. es no laimes lēkāju - tajā pašā vakarā jau kārtoju somas.
Tā kā apdomā vēlreiz to, ko esi ieņēmis galvā...un ja tomēr paliksi pie sava, tad man žēl tavus bērnus.
3267
