Čau Meitenes. Gribēju lūgt padalīties ar pieredzi. Vai kāda no Jums ir dzīvojusi attiecībās, kad bērnu dēļ Jūs dzīvojat kopā, bet faktiski katram ir sava "otrā" dzīve?
Jo šobrīd tāda ir mana realitāte - nesen pieķēru savu sievieti mani krāpjam, jau otro reizi. Ļoti mīlu savus bērnus un nevaru iedomāties sagraut viņu bērnību aizejot prom, jo viņa nekad nespēs dot bērniem to ko varu es - emocionālā un visādā citā ziņā. Līdz ar to man būs jāsadzīvo ar sievieti, kurai ģimene nav pirmajā vietā, jānoskatās kā viņa čato ar mīļāko un jārūpējas par bērniem, kamēr viņa naktīm nav mājās. Lai arī uz to ir sāpīgi noskatīties, es netaisos strīdēties ar viņu vai mācīt dzīvot, jo ja aizņemta vīrieša mīļākās loma viņu dara laimīgu, tad lai tā arī dzīvo. Es jau pietiekoši esmu atklausījies lielākus un mazākus melus, tā ka tagad šīs situācijas skaidrība ir vairāk kā atvieglojums.
Domāju, ka agrāk vai vēlāk, arī man būs jāatrod kaut kādas attiecības, nu kaut vai tāpēc, lai jumts neaizbrauc, bet īsti nestādos priekšā, kā tas viss izskatīsies. Ja kāda no Jums ir šādi dzīvojusi, pastāstiet no kādiem "grābekļiem" šādās attiecībās būtu jāizvairās?
Ja nu negribat publiski, var uzrakstīt arī uz meilu -
[email protected] :)