2. berns

;-)

Es laikam vairāk domātu par attiecībām ar vīru, savu ķermenu un vai pietiks spēka 2 bērniem un cik ir novērots tad arī 2gadīgs bērns vēl ir zīdainis.. pateikt neko nevar ko grib tikai savā valodā kko murmina un bāžas visur kur drikst un nedrīkst un vēl zidainis uz rokām.. ir sievietes kuras morāli to var iznest un viņām tas ir viegli, bet ir sievietes kuras plēš matus.
Vēl tas nozīmē vēl 1.5 papildus gads mājās sēdēšana vēl ar 2 bērniem un šoreiz tu nevari naktis negulēt un dienas gulēt kopā ar zīdaini jo tev ir vēl viens kuram jāskrien pakaļ un jāiet ārā.
Un protams jau ar 1 bērnu jāplāno laiks kaut vai lai nodotos mīlas priekiem ar vīru tad ar 2 vēl grūtāk, auklīti vai mammu jau nesauksi :-D

Nezinu es gribētu vēl vienu bet laikam ar lielu gadu starpību jo šie visi faktori mani ļoti biedē..
Varbūt mammas citas argumentēti ar savu piemēru var pārliecināt par pretējo bet nu jā.

Cerams šajā temā raisīsies sarunas.. būtu interesanti palasīt :-)

vai tad cosmo ir daudz tādas, kam vairāk par vienu bērnu?
pieredzes nav, bet, manuprāt, finansiāli izdevīgi dara tās mammas, kas vismaz lielos pirkumus atstāj nākamajiem bērniem. gulta, rati, pārtinamais, autobeņķi utt.

Vai tad lielākas izmaksas nav tieši tad, kad bērns jau ir vecāks? Un kāda velna pēc būtu jāpērk viss jauns otrajam bērnam, ja pirmā bērna aprīkojums vēl ir pieejams? Ja vien tie nav kādi ūber ratiņi un sēdeklīši, kas advancējas un pielāgojas bērna vecumam.

Es arī vairāk uztrauktos par to, vai gribētu/varētu sēdēt mājās vēl 1,5 gadu, vai pietiks spēka tikt ar visu galā fiziski un morāli, ne tik daudz finansiāli. Un galu galā, ko par to domā vīrs?

manuprāt rati, utt. ir jāpērk neitrālās krāsās, gadījumā, ja domā par vēl vienu bērnu nākotnē. es noteikti katram bērnam nepirktu visu savu, ja vien pēc tam neplānojas dvīņi - tad gan ratus citus vajadzētu. arī drēbītes pirktu neitrālas, lai nav tā, ka puikam uzvelku rozā bodiju.

man bērnu nav, es tikai izteicu viedokli, kā es noteikti darītu :D

Šeit ir vairākas māmiņas, kas gaida otro bērniņu. :-)

Šokoprieks, ja nu vienīgi tev pirmdzimtie ir dvīņi un nakamajā grūtniecībā atkal dvīņi tad gan noderētu arī rati.. :-D

Nezinu es gribētu vēl vienu bet laikam ar lielu gadu starpību jo šie visi faktori mani ļoti biedē..
Varbūt mammas citas argumentēti ar savu piemēru var pārliecināt par pretējo bet nu jā.

Es labprāt gribētu bērnus ar mazu gadu starpību. Varbūt sākumā būtu grūti, toties pēc tam viņiem būtu vairāk kontakta, spēlētos kopā, un, ja paveiktos, pašai būtu vairāk brīva laika :-)

Dream Cream, loģiski domājot, ja tik drīz piedzimst otrais, mēbeles un ratus tik ātri neizmet vai neatdod citiem... ;-)

Ja viss jau ir sapirkts pirmajam bērnam tad kādi vēl izdevumi.. netirgo un neatdod taisi otro, nebus vispār nekādu izdevumu izņemot pamperi ( būs eko daudzreizlietojamais un mazgājamais pampers tad pat pamperi nav jāpērk) nu un ja baro ar krūti maisijums nav jāpērk.. cik tad tur tik maziņam izdevumu, lielam bērnam jā daudz izdevumu bet tādam maziņam..

Man arī kaut kā vairāk morālais aspekts biedētu.. fiziski esmu izturīgāka nekā morāli un nogurums.. ehhh finanses ir nieks otram zidainim ja viss ir pirmjam sapirkts..

Manuprāt Robīte ir iedvesmojošs piemērs, radies iespaids ka viņai ar diviem maziņiem tā pēc kārtas viss ar vieglu roku sokas.. :-)

Man gan būs mazliet lielāka starpība, bet tagad otrajai meitai visu pirku atkal jaunu, man nav privātmāja ar noliktavu, tāpēc no visa nevajadzīgā centos ātri atbrīvoties. Būs gan jauni rati, gan jauna gulta, gan jaunas drēbēs. Jo no pirmās meitas tiešām neesmu saglabājusi neko. Un man arī milzīgu prieku sagādā tieši to lietu meklēšana un pirkšana.
Par to, cik grūti. Es pārāk daudz zinu pārus ar trīs, četriem bērniem, kas lieliski ar visu tiek galā, atrod laiku gan sev, gan bērniem. Uztur, apkopj privātmājas, ceļo, strādā. Man būtu kauns čīkstēt, ka ar diviem bērniem ir grūti. Domāju, ka tā nav un nebūs.

Man bērni būs ar 2.5 gadu starpību. Ratus gan pirksim jaunus, jo šie ir labi nobraukājušies. Šūpulis, gultiņa būs no 1.bērna. Ir daudzas lietas, kuras ir saglabājušās, bet, daudzas tādas, kuras jāiegādājas. Drēbes piepirkšu klāt, jo dzimumi atšķirīgi. Bet, krietni mazāk, nekā tas bija 1.reizē + toreiz nezinot kas un kā, iegādājāmies daudz lieku mantu, kuras beigās neizmantojam.
Šoreiz vispār kaut kā mierīgāk visu uztveru.
Un jā, esmu gatava, ka viegli nebūs, bet, esmu jau paspējusi atgriezties darbā, un, lai cik morāli nogurdinoši tas brīžiem nebūtu, man patīk būt mammai- ir tik daudzas lietas, ko kopā varam sadarīt.

Shadsy, nu divgadīgs bērns lielos vilcienos gan var pateikt, ko grib vai negrib. Un, saprot taču visu, ko viņam saki.
Man atkal ar to lielo gadu starpību bērniem liekas tā, ka, pirmais izaug, Tu esi atgājis no pamperiem, negulēšanām utt., un, atkal viss no sākuma + arī pašai nekāda baigā jaunība vairs nav, lai vieglāk to izturētu.

Arī man Shadsy teiktais par divgadīgajiem likās tāds nedaudz dīvains, jo esmu strādajusi ar bērniem tajā vecumā, un mani novērojumi ir savādāki. :-)

Lai nu kā, pazīstu vairākas ģimenes ar 2-3 bērniem, kas stāv un krīt par 3 gadu starpību starp bērniem. 3gadnieks jau tiešām ir diezgan patstāvīgs, jo spēj pats sevi izklaidēt kādu laiku un pastāstīt par to, ko grib. Vēlāk, kad zīdainis jau ir paaudzies, vecākais jau spēj palīdzēt jaunāko izklaidēt un nedaudz pieskatīt. Arī mammai tas dod iespēju atkopties un vismaz nedaudz pastrādāt pirms atkal ņemt BKA, tādējādi pavisam neizkrītot no aprites. Tajā pašā laikā bērnu vecuma starpība nav tik liela, ka viņiem nebūtu interesanti vienam ar otru.

+ toreiz nezinot kas un kā, iegādājāmies daudz lieku mantu, kuras beigās neizmantojam.

kas taas bija par lietaam? :-)

Man ir pusotra gada starpība. Par finansēm nekomentēšu, jo viss bija saglabājies, nepirku pilnīgi neko. Kad mazais piedzima, lielajam ratus noņēmu un uzliku atpakaļ kulbu sporta daļas vietā, jo tāpat ratus vairs izmantojām ļoti reti.
Man šķiet, ka vieglāk ir ar mazu starpību - tu jau esi ritmā ar visām gulēšanām, ēšanām, pamperiem, pastaigām. Protams, no paša sākuma bija brīži, kad lielais neļauj mazo pabarot, tas ir, tieši tajā brīdī vajag dzert, ēst, kakāt, uzrāpties kaut kur, nokrist utt un tad jāskrien pa galvu pa kaklu. Mazais bļauj, jo pups atņemts, bet tie ir ātri pārejoši sīkumi. Tagad, kad paaugušies, paši labi saprotās, kopā spēlējās, atšķirību nejūt nemaz, jo viens attīstībā drusciņ atpaliek, otrs otrādāk. Es domāju, ka milzīgs pluss ir tas, ka nav 24/7 jādomā, kā viņu nodarbināt. Es mierīgi varu kaut ko darīt, jo viņi spēlējas ar sevi un visu laiku kaut ko izdomā paši.

Dream Cream, piemēram, pārtinamā virsma, kuru izmantojām max 3 reizes, nepraktiskas drēbes, kuras bija vnk smukas, bet, ne ērtas bērnam, grabuļus un mantas, ar kurām bērns nespēlējās, jo foršāki ir sadzīvē lietojamie priekšmeti. Manuālo piena pumpi, no kura man vnk roka sāpēja- beigās aizņēmos no draudzenes elektrisko. Piena sadējamie maisiņi, kuri izrādījās super neērti u.c.
Katrai mammai jau tās lietas būs atšķirīgas, bet, tas par mani :)

Es arī par tiem divgadniekiem nobrīnījos... (t) Man darbā ir diezgan daudz ģimeņu, kur bērniem ir ~2 gadu starpība. Jā, uz festivāliem pāris gadus iet īpaši bieži nevar, bet tajā pat laikā neievelk visu to mazo bērnu posmu un dažu gadu laikā tas ir cauri. Bērniem pašiem ir interesantāk savā starpā un mazākajam ir stimuls censties un mācīties no lielākā. Materiālā ziņā - nu, nevajag pirkt visu rozā, tad arī nebūs problēma.