Palasot komentārus, saprotu, ka mani tūlīt te apēdīs bez sāls, jo noprotu, ka tas, ja kādam patika Krievijas priekšnesums un labprātāk gribējās 1.vietā ieraudzīt tieši Krieviju, nozīmē, ka konkrētais cilvēks automātiski ir Putina atbalstītājs un Ušakova dibena laizītājs. Vienkārši apbrīnojama loģika, bet par to es šoreiz paklusēšu. Nenoliegšu, ka man patika Krievija, taču tikpat ļoti iepatikās arī Francija, un citas valstis ar vieglām, patīkamām dziesmām, kuras klausoties pa radio man gribas izslēgt domas un vienkārši dzirdēt ko atraktīvu, nevis klausīties skumjas balādes.
Par rezultātu esmu sarūgtināta, lai neteiktu vairāk. Mazliet smieklīgi tas, ka visur (arī pagājušā gada Eirovīzijā) visapkārt tik ļoti tika uzsvērts tas, ka nevajag jaukt kopā politiku ar kultūru, jābalso esot par dziesmu, ne valsts politiku, taču Ukrainas uzvara, diemžēl, šonakt pierādīja pretējo. Ja vien dziesmai nebūtu tādi vārdi un vēstījums, varu likt galvu ķīlā, ka rezultāts būtu cits, taču ļaudīm jau patīk tik un tā pat šādos pasākumos ievilkt politiku, tāpēc neticu, ka pati dziesmas autore un izpildītāja pieļāva cita veida iznākumu. Piedāvāju nākamajā gadā Latvijai startēt ar kādu dziesmu, kurā žēlabaini apdziedāta valsts okupācija. 1.vieta būs garantēta.