Šādās diskusijās top skaidrs, ka katrs lasa to vēstures grāmatu, kura pašam izdevīgāka.
Man cilvēcīga šķistu veterānu un viņu tuvinieku klusa ziedu nolikšana pie pieminekļa un atzīmēšana savā lokā, nevis skaļš balagāns un lielnācijas pārākuma sludināšana. Traģikomiski, ka šī gremdēšanās atmiņās (kuras vairumam svinētāju ir svešas) ir viens no retajiem veidiem, kādā mazākumtautība spēj sajusties vienota ar Lielo brāli, kurš to savās mājās nebūt negaida (šo apgalvojumu neesmu sagrābstījusi pa kaktiem: vairums Latvijas krievu ļoti labi apzinās, ka iedomātajā Dzimtenē pēc viņiem neilgojas).
Tāpat nepatīk arī NA padilušo krāniņu staipīšana 16. marta pasākumos. Zinu ļaudis, kuri turp tiešām dodas cieņas un pārliecības vadīti, bet nez vai to var sacīt par vislatvijas dzemžu aizbildni Parādnieku vai virtuālo mutes brūķētāju Iesalnieku. Brr.
Katrā ziņā, abi iepriekšminētie datumi ir lieliska platforma politiskajam teātrim. Mazliet paampelējamies, un vēlētājs uz laiku zaudējis modrību gaidīt no priekšstāvjiem reālus darbus.