Es ar vīru ļoti daudz runāju, mēs esam ļoti tuvi. Vispār man it kā nav nekādas baigās problēmas pēdējo gadu laikā, bet par mazajām nedienām runāju ar viņu vienmēr, nedomāju, ka viņam ar to ir problēmas. Nepārtraukta čīkstēšana varētu nokaitināt, bet manis uzklausīšana par to, kā man pa dienu ir gājis, ar ko atkal esmu sakašķējusies kārtējo reizi ( jā, esmu diezgan kašķīga reizēm, it sevišķi bankās, valsts iestādēs un vēl šur tur :D ), viņu tas uzjautrina, kā es sacepos ik pa laikam par visu ko, man arī pašai dusmas ātri pāriet, tā nu mēs jautri pasmejamies par to parasti vakaros.
Ja ir kas nopietnāks, tad noteikti samīļos un jautās, kā var mani iepriecināt. Tad vienmēr viņš piedāvā vīnu un masāžu :D Katrā ziņā neesmu jutusi, ka manas problēmas viņam būtu baigais apgrūtinājums. Arī man ir svarīgi, lai vīrs neko netur sevī un visu ar mani izrunā.
Protams, ja cilvēks meklē problēmas, kur tās nav , visu laiku čīkst, analizē katru sīkumu, tad tas varētu nokaitināt, bet mums tā nav.