Kā tikt pāri?

Kāpēc tad izšķīrāties?
Es ar savu tagadējo puisi arī biju ļoti sen bijusi kopā. Tajā laikā man vispār pieredzes nebija, biju naiva skuķe, bet raksturā gan tāda pati. Tik tajā reizē viņš nedomāja, ka esmu viņam vajadzīga, tāpēc izšķīrāmies.
Pēc vairākiem gadiem atkal satikāmies un tagad viņš man visu laiku saka, kā gan ātrāk nesaprata ko ir palaidis garām. Dažreiz vajag arī šķirties un tā padzīvot, lai saprastu ko ir sastrādājis. Ja būs lemts un jūsu šķiršanās iemesls nav tik dramatisks, tad saiesiet atpakaļ.

Tiešām, ja būs lemts, tad saiesiet atkal kopā. Domā par to. Bet tikmēr, kamēr esi brīva - baudi vienkārši dzīvi!

Piekrītu meitēnēm,ja būs lemts tad arī būs ja nē tad nē.. Tāda ir dzīve.
Man ir tāpat,kad nevaru aizmirst par vīrieti kurā iemīlējos, bet ir vēl labāki par viņu un ne velti mēs izšķīrāmies..

Lielākoties muļķīgo strīdu dēļ, kaut gan nebija to tik daudz.
Tātad jums bija lemts būt kopā. Un man jau maza cerība ir, ka saiesim atpakaļ, bet es cenšos vairāk necerēt, lai pēc tam nav jāapraujas. Tāpat grūti.

Ahh tieši mana situācija :-/
pagājuši 4 mēneši, bet nevaru vel tikt pāri. Par citiem vīriešiem vispār domāt negribu. Man pat ir nepatīkami, ja man kāds uzraksta kaut ko draudzīgu. Iekšēji tāda sajūta, ka viņš bija īstais. Cenšos sevi nodarbināt pēc iespējas vairāk,tikties ar draudzenēm. Cenšos sev iestāstīt, ka man vienalga par viņu, bet tad izplūstu asarās un saprotu, nē, tomēr man nav vienalga. Nezinu, kā lai tieku pāri :-/ mani tik ļoti velk pie viņa, to pat nevar aprakstīt. Nedaudz vel ir tā mazā, apbružātā cerībiņa, ja nu kādreiz... tikai laiks spēj dziedēt

Tieši man tāpat ir. Ar citiem satikties vairs nav tas pats, jo saproti, ka nebūs to jauko emociju, ko deva viņš. Itkā jau nepareizi tā darīt - slīgt domās par bijušo, bet neko jau reāli nevar izdarīt. Un arī es cenšos nodarbināt sevi ar ko citu, vingrojot uz brīdi aizmirstās, bet tāpat neko diži nepalīdz. Atliek vien cerēt. (s)

Man liekas 3 mēneši ir diezgan mazs laiks,lai tiktu pāri. Vecā,labā,nobružātā tēma-tikai laiks dziedē. Bet tā arī ir,un nevajag domāt un cerēt,ka viņš ir īstais un vienīgais,un mēs atkal kaut kad būsim kopā. Jādomā uz priekšu,jāatskatās uz jaukajām lietām,kas bija un vienkārši jāpieņem to kā pieredze.
Nav jāmetas ar galvu jaunās attiecībās,bet gan jāvelta laiks sev,jānodarbojas ar kaut ko foršu. Visi tiek tam pāri,galvenais nedomāt visu laiku par to,ka ajj cik jauki viss bija un tagad vairs nekad tā nebūs. Būs,protams,būs. Un būs vēl foršāk,vēl aizraujošāk un ar lielāku mīlestību.

Es gan ieteiktu naivi necerēt, ka vienmēr jau saies atpakaļ kopā utt. Vieglāk ir, ja skatās reālistiski un nedzīvo sapņu pasaulē, nemitīgi domājot - kā būtu, ja būtu. Tas arī traucē uzsākt jaunu dzīvi, iepazīties ar jauniem cilvēkiem un gūt jaunas emocijas. Viss notiks tad, kad pati tam būsi gatava, pagaidām tu neesi, jo jāizsāp tas, kas noticis.

Meitene mīļā, ir pagājuši tikai 3 mēneši :)
Tas katram, protams, ir individuāli, cik ilgs laiks nepieciešams, lai tiktu tam pāri.. :) Katrā ziņā nevajag nokārt degunu.
Nav Tavs bijušais šo skumju vērts, tici man ;)

kā var pateikt, ka kāds nav skumju vērts, pie tam, nezinot konkrēto cilvēku (t)

Lielākoties muļķīgo strīdu dēļ, kaut gan nebija to tik daudz.

Tad tieāām nav skumju vērts :)

Un Tu esi skumju vērta ?

Arī es ar savu draugu biju šķīrusies uz 5 mēnešiem pēc 2,5 gadu kopā būšanas. Bija daudz strīdu.. Iniciators bija viņš, bet par to domājām abi un bijām jau par to runājuši. Bet šķiršanās laikā viņš vismaz reizi nedēļā man pazvanīja vai uzrakstīja, lai apjautātos kā man iet. Divas reizes pat satikāmies kā draugi. Pēc tiem 5 mēnešiem viņš sāka censties mani atgūt. No sākuma es stīvējos pretī, nespēju ar dažām lietām samierināties jo šķiršanās man bija ļoti smaga. Bet tomēr beigās piekāpos un devu iespēju un neko nenožēloju. Nu jau kopš atkal saiešanas kopā pagājuši 3,5 gadi un jau plānojam kāzas un attiecības ir ļoti mainījušās.
Ja būs lemts, tad būsiet kopā, bet iesaku par to tā nedomāt, tā Tu tikai sevi sāpināsi un neļausi tālāk dzīvot ar skatu nākotnē. Izbaudi brīvību, iemācies dzīvot tikai sev un viss pārējais nāks ar laiku. Novēlu Tev tiešām izturību, pilnībā saprotu tevi.

3 mēneši par maz, vieglāk varētu kļūt kaut kur pēc pusgada, ja ar viņu vispār nekontaktējies, ja tomēr kontaktējaties, kaut mazliet, tad ilgāk. Nevajag par katru cenu censties satikties ar citiem, no tā var kļūt vēl sliktāk, jo saproti, ka tāds kā Viņš, nav neviens.
Bet būs labi, laiks visu dziedē. :-)

Paldies, meitenes.
Tiešām mazliet uzmundrinājāt. Un, protams, tik drīz viss nepāries, bet centīšos pievērst uzmanību citām lietām, jo savādāk jūtami pati sevi gremdēju. :-/

Nejau cilvēks kā tāds, bet attiecības ar šo cilvēku nav skumju vērtas. Acīmredzot nebija no otra puses tādas dramatiski lielas mīlas, ja nenozīmīgi un ne pārāk bieži strīdi ir iemesls šķirties.

Vai es būtu skumju vērta, ja manas attiecības pajuktu manas iniciatīvas dēļ...? Domāju, ka nē. Man ir pietiekoši smags raksturs, lai atrast "labāku" (lasi - ar ko vieglāk būt attiecībās) nebūtu nemaz tik grūti :)

Normāli ir just skumjas pēc cilvēka ar kuru bijušas attiecības. Mazie strīdi, lielie strīdi, vai nav vienalga!? Domāju, ne jau strīdu dēļ viņai ir skumji, iespējams arī to.. Diezgan cilvēcīgi, ne tā ?
Kā vieglāk vai pareizāk, ātrāk tikt pāri ? Kā kuram :-)
Iziesi cauri šim posmam, un būs labi. Cik noprotu, sevi šobrīd turi cietējas lomā, un attiecību pārtraukšanu mēģini pārvarēt ar samierināšanos, nostādījusi pati sevi cietējas lomā .
Turpini ciest :)

Man ir pagājis nepilns mēnesis kopš izšķīrāmies. Cerēju, ka kļūs vieglāk ar katru dienu, bet nekļūst. Ir dienas, kad neraudu, kad liekas, ka viss būs labi, viss bijušais liekas tik tāls un nereāls...un ir dienas kā šīs, kad asaras rit aumaļām. Sāp viss, katra lieta, kas atgādina par to, kas bija, sāp tas, ka pāri nodarīts. Ļoti sāp. Es izslēdzu viņu no savas dzīves, lai arī viņš gribēja palikt draugos, es daru visu, lai aizmirstu to, kas bija. Man patīk domāt, ka viņa nav un nebija...Ir dienas, kad man izdodas, bet ir dienas kā šis, kad diena pavadīta slēpjot sāpes aiz smaida un paliekot vienai asaras birst kā pupas...

Es ceru, ka būs kā tajā dziesmā- gan jau kādreiz skumjas izdzisīs un vieglāk paliks man...

Drīzāk viņas problēma ir cerības kuras sasaistītas ar konkrētu cilvēku. Un tas lūk ir nepareizi, tā ir problēma. Skumjas ir normāla parādība, tā parāda tikai vienu skaistu īpašību katrā cilvēkā- cilvēcību.
Bet , mēs katrs esam - viens ! Nav viegli cerēt, ka kāds Tevi mīlēt, vai būs kopā ar Tevi, tāpēc ka Tev tas šķiet pareizi, un kā vienīgais pareizais variants. Tur ir jātiek skaidrībā ar sevi iesākumā.

kā var pateikt, ka kāds nav skumju vērts, pie tam, nezinot konkrēto cilvēku

Skumjas un pārdzīvojumi var negatīvi ietekmēt veselību. Savu vienīgo veselību gandēt tāpēc, ka iecerētais vīrietis nebija īstais, manuprāt, nav vērts :)