Ko darīt ar nerviem, ja netiek pats ar tiem galā? Tagad sēžu un raudu, jo vienmēr sarunāju cilvēkiem sliktas lietas, ka pašai uz sevis dusmas. Kad biju maza, augu diez gan nepatīkami, jo vecāki bieži strīdējās, un es raudāju, tajā laikā manā psihē sākās dusmu uzplūdi, lamājos jau (iekšēji) utt. Kad izaugu, dusmas nav mazinājušās, vienmēr iekšā ir nemitīgi tāds kā kaklā rūgtums, ka visi mani nesaprot un negrib, jūtos vientuļa, kaut gan tāda nemaz neesmu, jo man apkārt ir daudz cilvēku, kuri mani mīl, bet vienalga es jūtos vienmēr viena un nesaprasta, tādēļ sarunāju daudz lieka, bez kā varētu iztikt. Esmu daudz sliktas lietas teikusi, un man ir kauns, kauns par sevi, par to, kas notiek ar mani iekšēji. Zinu, ka daudzi teiks psihiatrs vai psihologs. Esmu vienreiz bijusi pie psihologa, izrunājot visu sāpi, kas manī sēž, paliek vēl sliktāk, sāku raudāt un visa kratīties no tā stresa. Tas, ka bērnībā netiku tam pāri, ir atstājis sekas, un es nerunāju par sevi, bet to, ka man žēl, ka sāpinu citus, man to negribas, bet iekšā ir lamu vārdu un rupjību, sarkastisku piezīmju jūra, kas vnk manī strāvo.. kaut kāds melnums. Ceru, ka kādam būs līdzīga pieredze, kas ticis ar to galā, un var padalīties, kās bija atslēga uz to.
2288
