Eitanāzija: Viestura gadījums

Eitanāzija neattiecas uz gadījumiem, kad slimniekam var palīdzēt un eksistē atbilstoši medikamenti - tā skar tikai un vienīgi gadījumus, kad pacienta stāvoklis ir bezcerīgs (ārstu komisija pacienta vai tā radinieku pieprasījumu ignorē, ja rodas kaut mazākā cerība, ka slimnieka stāvoklis var uzlaboties) un mokas neciešamas (sāpes remdējošie preparāti nelīdz) un tā tiek veikta pacienta labā.

2004. gada novembrī pieņēma Francijas ārstu asociācijas izstrādāto likumu par eitanāziju, kas paredz, ka gadījumos, kad turpmāka ārstēšana kļūst "bezjēdzīga, neproporcionāla vai bez kāda cita efekta kā vien mākslīga dzīvības uzturēsana", ārstēšanu "var samazināt vai pārtraukt". Likuma pieņemšanu lielā mērā inspirēja diskusija pēc 22 gadus vecā Vinsenta Jumbēra nāves 2003. gadā: pēc vispārējas paralīzes autokatastrofas rezultātā viņš aprakstīja grāmatā "Pieprasu tiesības mirt" savu situāciju. Viņa lūgumu atļaut īstenot eitanāzijas aktu Francijas prezidents Žaks Širaks atstāja bez ievērības, kā rezultātā Vinsenta māti arestēja un tiesāja par slepkavību, jo viņa pati bija palīdzējusi dēlam aiziet.

Dzīvnieki šajā ziņā ir priviliģētāki. Ja mājas mīlulis saslimst un mokās to aizved un eitanizē, aiz cieņas un mīlestības pret dzīvnieku, lai tam nav jāmokas sāpēs. Taču cilvēki sāpēs var mocīties gadiem un visi skatīsies kā šis cilvēks paliek par ģindeni un lēni un mokoši dziest. Un man nav saprotams kāpēc.
Ja es būtu slima ar vēzi un man draudētu mokoša, mēnešiem ilga nāve, es noteikti gribētu, lai mani eitanizē tikko es no dzīves vairs nespēju gūt prieku. Kāda jēga ir mocīties? Priekš kam? Saprotu vilkt līdz pēdējam, līdz tai robežai, kur ir jau tik slikti, ka vienīgā vēlme šajā dzīvē ir to pamest, kāpēc mēnešiem būtu jāmokās ar šo vienu pēdējo vēlmi dzīvē? Tā vismaz cilvēks var ieplānot savu cieņpilno aiziešanu, izdarīt kaut kādas pēdējās lietas, cienīgi atvadīties no tuviniekiem un mierīgi aizmigt, viss.

Runājot konkrēti par onkoloğiju-mani uztrauc tikai tas, ka ir par maz pretsāpju līdzekļu, nekas netiek darīts lai ieviestu vēl kādus medikamentus. Ārsti onkol. centrā un ğim. dakters arī pret šiem slimajie izturās kā pret miroņiem un neko daudz neiespringst, zāles nepiedāvā, tik brīnās, ka vēl dzīvs. Medikamentiem recepti ir jāizlūdzās...un ja nezini pateikt kādi tev pienākas, pat nedabūsi. Attieksmi pat negribu komentēt.
Jebkuram saslimt ar ļaundabīgo ir diezgan liela iespēja, bet kad cerību vairs nav un gribas tikai normāli nomirt, tad ir svarīgi šīs sāpes neciest, jo tas ir īsts elles murgs- viņi lūdz pēc nāves, ja vispār no sāpēm var parunāt...
Bet par eitanāziju- ne man veselam spriest, tas ir tikai cietēju ziņā.

Bet par eitanāziju- ne man veselam spriest, tas ir tikai cietēju ziņā

+++

Te dažām tik pretīgi teksti nāk laukā :-O:-(
Es esmu par. Lai cilvēks aiziet ar mieru, ne mokās vēl līdz nāvei.
Bet vispār es piekrītu Aquamarine.

Es domāju, ka vajadzētu eitanazēt visus latviešus.

man ir pieredze ar vēža slimnieku. pirmo reizi dzīvē izjutu vēlmi dzīvot.
viņam bija tik grūti, viņš bija černobilists. viņam tā jau bija daudz kaites. slimība bija tik srtaja. pēdējā stadīja atnāca tik ātri. mēneša laikā pēc pēdējās slimnīcas apmeklējuma izrakstīja un teica,ka labāk nebūs. ka jāgaida, kad viņš aizies. bet tā gaidīšana bija tik drausmīga,sāpīga. apjukums.
es joprojām sevi vainojo,ka nesapratu,kas īsti notiek. kā palīdzēt. un tās nakts epilepsijas lēkmes. manai mammai mazliet, bet tajā pašā brīdi bija ļoti grūti to pēdējo mēnesi ar manu patēvu pavadīt. viņš aizgāja mierīgi, bet tomēr bija ļot,ļoti grūti. viispār tas ir sāpīgs process, ka nevari palīdzēt. Tu vari tikai sakārtot attiecības ar šo cilvēku.
Tā kā zinu,ka viņš šo variantu izvēlētos, ja tāds būtu.

Man reiz krusttēvs teica,ka negribētu būt vecs nevarīgs, būt saviem bērniem par apgrūtinājumu tāpēc es gribētu,lai mani nošpricē.
tā kā tā ir normāla vēlme. arī es par to daudz domāju. par to,ka kāds kaifs pieaugušām cilvēkam kļūt par tādu pašu kā viņš būtu tikko dzimis. kā bērns. pāest nevar, dirš pampēros. visur vajag kādu blakus.
tikai šoreiz tieši tā varbūt ir tava māte, kas tieši tā tevi izaudzinājā. vai tad tās ir tā kā pateicības vārdā par to,ka mamma mainīja Tev pampērus? Tad tagad Tu to dari viņai, jo viņa ir nespējīga. es neko nesaku,ja tas ir uz mazu laiku, bet visu dzīvi? bērns taču arī visu laiku nedzīvo pamperos. tas ir uz laiku.