Eitanāzija: Viestura gadījums

Ņemot vērā to, ka es zinu, kā ir tad, kad tuvs cilvēks jau neprātā kliedz no metastāžu radītajām sāpēm, esmu par eitanāziju. Protams, runa ir tikai par gadījumiem, kad cilvēks ir nedziedināmi slims un cieš mokas, nevis, kad vienkarši ir kādam apgrūtinājums.
Attiecībā uz Viesturu - lai viņam ir viegli un izdodas rast mieru. Vienalga - šajā vai citā saulē.

Atbalstu eitanāziju, bet uzskatu, ka būtu jābūt kaut kādiem ierobežojumiem (ja vien tas ir iespējams), kad to var veikt un kad nē. Lai nav tā, ka katrs, kam bezmaz depresija uznākusi vai roka amputēta, tagad izmisīgi pieprasīs eitanāziju. Par garīgi slimu cilvēku eitanāziju runājot, tas jau tāds murgs liekas vairāk. Eitanāzija ir tāds galējs solis, kad, var teikt, citu variantu diži nav, kā tikai mocīties un nespēt pilnīgi neko uzlabot, mainīt, izārstēt. Tas, ka kādam ļoti slimi (bet glābjami un dzīvotspējīgi) cilvēki liekas apgrūtinājums, vēl nav iemesls pabāzt viņiem zem deguna eitanāzijas variantu kā izeju - "zini, tu man te tā kā mazliet traucē, jo dzīvo savā pasaulē un tāpat no tevis nav jēgas". Neviens jau nesaka, ka ir baigais prieks dzīvot paralizētam vai aprūpēt ļoti slimu cilvēku, bet tie vēl nav gluži tādi gadījumi, kad bez eitanāzijas nu nekā nevar iztikt. Tas gan ir tikai mans viedoklis, un, protams, katram cilvēkam var būt tiesības vēlēties aiziet no dzīves jebkāda sev vien zināma iemesla dēļ, lai kāds tas būtu.

jebkurā partikas lielveikalā ir nopērkams viss vajadzīgais dažāda veida pašeitanāzijai.

Cilvēks, kas guļ pilnībā paralizēts uz gultas un ir barojams ar karoti, pats uz veikalu neaizies, bet, ja viņam to visu kāds atnesīs un iedos, tā būs slepkavība.

Es esmu par eitanāziju. Vajadzētu gan normatīvus, kas nosaka, kādos gadījumos tā ir atļauta, lai nebūtu gadījumu, kad

viņā saulē tiks sūtīti veci un slimi cilvēki kuri to paši nevēlas spiediena rezultātā no radiem kuriem ir par grūtu vai dārgu rūpēties par šiem cilvēkiem.

Vatsons, tiešām novēlu, lai Tu pati nekad nemocītos tā, kā Viesturs. Arī viņš pats sev neko no veikala neatnesīs un nenodarīs, šis lūgums bija cilvēka vienīgā izeja no murga. Es arī viņam ziedoju.
Jā, ir daudz cilvēku, kam pietrūkst naudas visam kam, bet es tiešām nekad negribētu nonākt situācijā, kad ar visām pretsāpju zālēm dzīve ir viens vienīgs murgs, kad vairs nespēj ne par ko priecāties, jo vienīgais, ko jūti, ir sāpes, turklāt ar apziņu, ka tās nekad nepāries, būs tikai vēl sliktāk un tā līdz nāvei, kas var pienākt pēc dažām dienām, nedēļām, gadiem...

Tie uz gultas guļošie paralizētie, kas vispār paši neko nevar, daļa pat parunāt nevar, viņiem noteikti ir ārprāta sajūta, kad paša ķermenis ir cietums un Tu neko nevari - tikai guli un skaties apkārt un tā katru dienu. Nedēļām. Mēnešiem. Gadiem. Un gan Tu, gan apkārtējie zina, ka nekas nemainīsies, labāk nekad nebūs. Bet Tev tajā cietumā jādzīvo, jo nomirt arī nevar.

Alexxa, ļoti labi uzrakstīji.
Mēs, cilvēki, diemžēl, nespējam ne izvēlēties, ne prognozēt to, kas ar katru no mums var notikt - vienā dienā var sabrukt visa dzīve autoavārijas dēļ, vienā dienā var sabrukt dzīve nedziedināmas slimības dēļ. Paliek tikai neatņemamas sāpes un ikdiena, kur katra jauna diena atkal un atkal sākas ar to pašu - ar fiziskām un emocionālām sāpēm, ar agoniju, ar vēlēšanos otrā rītā nepamosties. Taču tas otrās dienas rīts tomēr pienāk. Un tā var paiet mēneši. Gadi. Nebeidzami, mokoši lēni ejošs laiks, kurš ik dienas sākas ar vienu un to pašu - sāpēm gan par savu ķermeni, gan par līdzcilvēkiem, kuriem jānoskatās sava mīļā cilvēka ciešanās, jo palīdzēt jau nekādā veidā nevar. Ko, es atvainojos, tie ārsti var gvelzt par atsāpinošiem līdzekļiem. Vai apziņa, ka kaut kur eksistē līdzeklis, kurš varbūt uz mirkli atņems sāpes, būs glābiņš un mierinājums cilvēkam, kurš ik nakti iet gulēt ar cerību vairs nepamosties? Kāpēc valsts uzskata, ka drīkst noteikt to kā cilvēkam aiziet no šīs dzīves, ja valsts nereti mirkļos, kad cilvēkam steidzami nepieciešama palīdzība, lai veiktu kādu operāciju, pasaka, ka nesponsorē tādas lietas. Tad gan valstij ir vienalga, bet tiklīdz runa aiziet par eitanāziju, tā gan uzreiz visiem pēkšņi interesē cilvēka dzīvība. Skumji.

no vienas puses es atbalstu eitanāziju - ja ir tik traki, ka cilvēks jūk prātā no sāpēm un ir skaidrs, ka pilnīgi neko nevarēs uzlabot, ir jābūt iespējai to visu izbeigt. neviens nav pelnījis tā mocīties.

bet es tomēr šajā konkrētajā situācijā neesmu par. Vatsons te tā paskarbi izteicās, bet sava taisnība viņai ir. nav jādzer žurku inde savu bērnu klātbūtnē (kur tik debīlu piemēru vispār var izdomāt?), bet ir pietiekami daudz veidu to visu izbeigt klusi un neuzkrītoši , nekārtojot dokumentus 5 nedēļas un neizgrūžot par to tik nenormālu naudu (un vispār kādā sakarā eitanāzija ir tik dārga?). man kaut kā liekas, ka varbūt viņš tomēr nav līdz galam izlēmis. protams, laiku sakārtot juridiskās lietas utt vajag, bet pēc tam var droši rīkoties.

Legalizējot eitanāziju viņā saulē tiks sūtīti veci un slimi cilvēki kuri to paši nevēlas spiediena rezultātā no radiem kuriem ir par grūtu vai dārgu rūpēties par šiem cilvēkiem.

piekrītu šim. īpaši Latvijā, kur nav bezmaksas medicīna un kur vispārējais dzīves līmenis nav nekāds augstais.

Kā man gribētos, lai šis šķietami kliedzošais gadījums kļūtu par pamatu vērtību revīzijai valdošajās aprindās, un tiktu izdarīts maksimālais, lai sniegtu cilvēkam ne vien tiesības cienīgi aiziet, bet arī pilnvērtīgi dzīvot.

Protams, ir gadījumi, kad krabis savu darbiņu paveic filigrāni, par to liecina neskaitāmās "bagāto un slaveno" aiziešanas, bet gribas vemt, domājot par to, cik daudzi cieš mokas un mirst pāragri iepelējušās sistēmas rezultātā.

miegalācis, to piemēru par žurku indi, protams, izteicu ejot galējībās, taču tad, ja cilvēks vēlas aiziet no dzīves mierpilni, savu vistuvāko cilvēku lokā, man nav ne mazākās jausmas kā viņš to var izdarīt, darot to pašrocīgi. Mans piemērs varbūt bija debils, taču es tai pat laikā nenosodu cilvēku, kurš vēlas aiziet no pasaules ar injekcijas palīdzību, ne pašnāvību.

īpaši Latvijā, kur nav bezmaksas medicīna un kur vispārējais dzīves līmenis nav nekāds augstais.

Eitanāzija nav bezmaksas. Arī tajās valstīs, kur tā ir atļauta.
Turklāt, valstīs, kur tā ir atļauta, pastāv normatīvi, kas to regulē un to nevar tā vienā dienā izlemt cilvēks - viss, gribu eitanāziju , redz kur nauda, daram! Ir jābūt ārsta atzinumam, ka cilvēks ir neārstējami slims un mokās. Vecam tantukam, kam ir problēmas ar sirdi un vēnainas kājas, nav izredžu iziet to ārstu komisiju.

un vispār kādā sakarā eitanāzija ir tik dārga?

1) Ir jāiziet vesela ārstu komisija, ko sasauc pēc nepieciešamības, nevis tā, kā pie mums invalīdi uz komisijām iet - izziņo dienu, kad būs komisija un tad visi sēž rindā.
2) Ir vesela kaudze juridisko papīru, līdz nonāc līdz darīšanai un arī juristiem ir jāmaksā. Tur ietilpst gan papīrs, ka brīvprātīgi vēlies to darīt, gan instrukcijas, ko darīt ar Tevi pēc nāves, gan daudz kas cits.
Viestura gadījumā vēl ceļa un uzturēšanās izdevumi Šveicē, kas sastāda lielu daļu summas.

Vispār tāds absurds humānisms sanāk. Kad mokās dzīvnieciņš, viņš ir jāiemidzina, jo tā ir humānāk. Kad bezcerīgi uz nāvi slims mokās cilvēciņš, tad lai tikai mokās - viņam ir tiesības dzīvot un viņu nekādā gadījumā nedrīkst nogalināt arī pēc paša vēlmes.

taapat arii nesaprotu, ka citi shausminaas par pashnaaviibaam. viss shis ir katra personiigaa dariishana

Tava atvase pēkšņi uztaisītu pašnāvību, tev noteikti tur nekādas darīšanas nebūtu, vai ne?

Par tadiem guloshajiem un visadi citadi kopjamiem cilvekiem skaidrs. Tapat daudzi ar smagam garigam atpalicibam, tikai citiem dzivi boja.

Tiešām novēlu, lai tev dzīvē nenāktos nevienam tā dzīvi bojāt.

Par eitanāziju kā tādu man baigo domu nav. Vienīgi uzskatu, ka gadījumā, ja tā būtu atļauta, tas veicinātu citas problēmas. Grūti būtu novilkt robežu starp pamatotu vēlmi nomirt, vai vienkārši kaut kādu stulbumu. Tāpēc to es drīzāk atbalstu. Viestura gadījumu gan neatbalstu un nesaprotu. Es ļoti labi zinu, kā tas ir, kad tuvs cilvēks mokās pirms nāves. Esmu ar to saskārusies. Bet es neuzskatu, ka vajag ziedot tik daudz naudas, lai cilvēks vienkārši izbeigtu savu dzīvi. Manuprāt, ir pietiekoši daudz cilvēku, kuriem tie 10 tūkstoši ir vajadzīgi, lai nodzīvotu mēnesi, un daudzrei vērtīgāk būtu ziedot naudu tiem. Kā arī es justos mazliet vainīga pie cilvēka nāves, ja es tam ziedotu naudu. Man arī liekas diezgan nepareizi gribēt aiziet un nepavadīt lieku mēnesi ar savu ģimeni, ar bērniem.

*neatbalstu nevis atbalstu

Manuprāt, ir pietiekoši daudz cilvēku, kuriem tie 10 tūkstoši ir vajadzīgi, lai nodzīvotu mēnesi, un daudzrei vērtīgāk būtu ziedot naudu tiem.

Lielākā daļa šo cilvēku ir veseli cilvēki, kuriem pašiem ir iespējas uzlabot savu dzīvi.

Man arī liekas diezgan nepareizi gribēt aiziet un nepavadīt lieku mēnesi ar savu ģimeni, ar bērniem

Kā pavadīt? Kad viņi sēž pie gultas, kurā Tu mokies sāpēc un skatās uz Tevi ar žēlumu, ko cenšas slēpt, bet Tu to ļoti labi saproti? Kad nav iespējams laiku pavadīt kvalitatīvi sāpju un nespēka dēļ?

Bija gadījums Krievijā kad virietis birokrātijas dēļ laicīgi nevarēja tikt pie pretsāpju medikamentiem un dažas dienas bija jāiztiek bez tiem. Lai nemocītu savu ģimeni un sevi viņš sāpju dēļ nošāvās. Tas kurš tīīīīīk loti grib nomirt, to arī izdara bez mēnešiem ilgas blogošanas, naudas vākšanas, vājprāta birokrātijas, garām pārbaudēm un ceļošanas uz citu valsti. Kurš grib nomirt, to izdara te un tagad nevis mēnešiem ilgi moka sevi un sev tuvos. Visa šitā sataisītā Viestura ambrāža ir vien tāpēc lai pārliecinātu sevi un ģimeni, lai tas glītāk izskatītos sabiedrības acīs, bet būtība jau ir viena un tā pati tikai nosaukums cits. Piekritīsiet, ka eitanazija skan krieti smalkāk un zolīdāk par pašnāvību, kaut kaut eitanazija būtībā ir legāla cilvēka nogalināšana ar viņa un īpašas komisijas piekrišanu, tad jau pašnāvībā ir vairak ētikas nekā slepkavībā ar atļauju.

izdara bez mēnešiem ilgas blogošanas

Tev vispār ir kāda nojausma, par ko tas blogs bija vēl nedēļu atpakaļ? Vēl nedēļu atpakaļ viņš nezināja, ka ārstēšana neko nedos un rakstīja visu, kā viņam iet un kā viņš ārstējas, ko dara utt, lai citiem vēža slimniekiem būtu iedvesma nepadoties. Ne jau tur mēnešiem mirt kāds taisījās.

ASV vienā no štatiem gribēja atgriezt likumā nāvessoda izpildi ar nošaušanu. Ziniet kāpēc? Tāpēc ka "nāves injekcijas" ir pārāk lēnas un mokošas un cilveks nevis mierīgi aiziet no šīs dzīves savu tuvāko lokā, bet mokās un tuvinieki uz to noskatās. Vēl nav izdomāta veids kā no dzīves aiziet viegli un skaisti, nāve nav viegla. Get over it. Kam tiiiiik loti satrauc ka cilvēki cieš sāpes, ieviesiet dzemdētājām bezmaksas anestēziju, tas ir daudz aktuālāk par dažiem neglābjami slimiem nabadziņiem kam pašiem nepietiek dūšas aiziet no dzīves. Un dodiet bezmaksas pretsāpju līdzekļus sievietēm fertilajā vecumā, daļai sieviešu ir loti stipras mēnešreižu sāpes. Ja reiz sāpes ir tik liela problēma, tad sāksim ar to ar ko saskaras lielāka sabiedrības daļa.

Man nav žēl ka cilveks izlemj aiziet no dzīves, gājēju neviens neatturēs. Lai iet ar Dievpaligu. Nenosodu ne mazākajā mērā.

Vatsons, ko Tu murgo?
1) Valstīs, kurās eitanāzija ir legāla, tas ir maksas pakalpojums, turklāt tas galīgi nav lēts, tieši tāpat, kā maksas ir anestēzija dzemdētājām un pretsāpju tabletes tām, kas mokās ar mēnešreizēm.
2) Neviens nav aizliedzis grūtniecēm vākt ziedojumus anestēzijai vai sievietēm vākt naudu ikmēneša pretsāpju zālēm.

Ja godīgi, es sevi vienmēr esmu uzskatījusi par diezgan cinisku, riebīgu cilvēku, kuram līdzcietība un kur nu vēl tāda smalka lieta kā empātija ir sveši jēdzieni, taču pārlasot šīs tēmas komentārus, sapratu, ka tomēr manī laikam vēl ir saglabājusies sava daļa cilvēcības, jo ko šādu:

ieviesiet dzemdētājām bezmaksas anestēziju, tas ir daudz aktuālāk par dažiem neglābjami slimiem nabadziņiem kam pašiem nepietiek dūšas aiziet no dzīves.

var uzrakstīt tikai, atvainojos, ar cilvēcību neaplaimotas personas.
Savas pārdomas uzrakstīju jau iepriekš, tāpēc neatkārtošos. Tikai izteikšu to, ka dzemdētājām, atšķirībā no cilvēkiem, kuri slimo ar vēzi, ir izvēle - viņas izvēlas dzemdēt, kamēr ar vēzi slimojošie savu diagnozi pat ļaunākajos murgos nenosapņotu. Un lai Dievs dod Tev nekad mūžā pat ne no 100 metru attāluma nesastapties ar kādu "slimo nabadziņu", kurš, maita tāds, nevar beidzot sevi piebeigt! - Tavs cinisms un, atvainojos, pretīgais veids kādā izsakies par slimiem cilvēkiem, ir nožēlojams.

Kam tiiiiik loti satrauc ka cilvēki cieš sāpes, ieviesiet dzemdētājām bezmaksas anestēziju, tas ir daudz aktuālāk par dažiem neglābjami slimiem nabadziņiem kam pašiem nepietiek dūšas aiziet no dzīves.

Cerams, ka vismaz frizūras (uz galvas) Tev skaistas, rādās, ka pārējās funkcijas veidojums uz kakla pilda visai sūdīgi.

Un nē, es nebūt nekautrējos noslaisties līdz šādiem pamatskolnieku cienīgiem apvainojumiem. Joprojām domāju, ka ļaunuma pamatsakne ir nedomāšana un stulbums.

Tajā pašā katlā, kur Vatsona spriedelējumi, varam mest arī Diannas savdabīgo neizpratni par slimnieka nevēlēšanos turpināt ikvakara ģimeniskos pasākumus pie agonijas gultas. Šī lietotāja gan, cik atceros, reiz apgalvoja arī, ka mašīnistam pašnāvnieks zem vilciena nozīmē vien līksmo iespēju saņemt ārpuskārtas atvaļinājumu.